Mēģināsim parunāt par veselību

Mēģināsim parunāt par veselību

Par veselību var runāt dažādi, vienam tas ir garīgs stāvoklis, citiem tikai fiziskās spējas. Par veselību Fl. Nautinghela saka tā „Veselība – stāvoklis, kad cilvēks var pilnībā izmantot savus spēkus”. Bet V. Handersone : „Veselība – indivīda spējas darboties fizioloģiski patstāvīgi ar nepieciešamo spēku, gribu un zināšanām. Slimību apraksta kā neatkarības zaudējumu.”

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību.

Es uzskatu, ka veselība ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem – vai mēs spējam savu organismu nosargāt no ārējās vides kaitīgajiem faktoriem, kas ietekmē mūsu stāvokli gan garīgo, gan fizisko. Mēs nespēja mūsu organismu nosargāt no slimībām un dažādiem vīrusiem, tādēļ mēs rūpējamies par savu veselību – veidojot veselīgu dzīves veidu (sportojot, nelietojot dzīvībai bīstamas vielas, neiesaistoties ekstrēmos pasākumos.)

Vissvarīgākais ir nepārpūlēt un nenomocīt savu ķermeni līdz galējībai, jo neesam nemirstīgie, kas spēj visu. Ieteikumi, lai veselība mums turētos ir jāievēro daži vienkārši un pašsaprotami principi, piemēram , labi izgulēties, uzņemt bagātīgu un veselīgu pārtiku, nenomocīt sevi ar fiziski smagiem darbiem, Elpot normāli, Ēst un dzert pietiekoši; Izvadīt ķermenim nevajadzīgās vielas; Kustēties un saglabāt ķermenim vēlamo pozu; Atpūsties; Izvēlēties atbilstošu apģērbu; Saglabāt ķermeņa temperatūru; Ievērot ķermeņa higiēnu un aizsargāt ādu no ievainojumiem; Izvairīties no apkārtējās vides briesmām un necensties ievainot citus; Sadarboties ar citiem, paužot savas emocijas, vajadzības, bailes vai uzskatus; Strādāt darbu, kurā var gūt panākumus; Piedalīties dažādās atpūtas aktivitātēs; Mācīties, pētīt, atklāt vai apmierināt ziņkāri, tādejādi, nodrošinot normālu attīstību un veselību un izmantojot visas veselības iespējas. Tie ir tikai daži ieteikumi no visiem pārējiem, kas ir ļoti daudz.

Jēdzienu “veselība” dažādās sabiedrībās un kultūrās, kā arī dažādi autori definē atšķirīgi.

Pasaules Veselības Aizsardzības Organizācijas (PVAO) definīcija ir: “Ar veselību saprotams cilvēka stāvoklis, kurā viņš ir ne tikai brīvs no slimības un vājuma, bet kurā tas bauda arī pilnīgu fizisko, psihisko un sociālo labklājību”.

Definējums parāda, ka veselība ir kaut kas vairāk nekā tikai slimības prombūtne. Definīcija arī uzsver, ka svarīgs ir cilvēka fiziskais, psihiskais un sociālais stāvoklis.

Veselība tātad nav statisks stāvoklis, bet gan ir dinamisks, individuāls process, kurā cilvēks visu laiku cīnās un pielāgojas. Veicināt veselību nozīmē tiekties uz tik augstu labklājības līmeni un sasniegt visu to labāko cik vien cilvēks ar sev piemītošajām spējām var.

Somu profesore Katie Eriksson  saka: “Veselība ir stāvoklis, kurā ir integrēti veselīgums, veselīgs dzīves veids un labsajūta, bet kurā nav obligāta pilnīga slimības prombūtne.”

Veselīgs dzīvesveids nozīmē to, ka indivīds ir informēts un apzinās dažādu faktoru ietekmi uz savu veselību un zina to, ka slimība ļoti bieži ir nepareiza dzīvesveida rezultāts.

Piemēram: cilvēkam, kurš pastiprināti lieto alkoholu vai smēķē, ir jāapzinās šo ieradumu postošā ietekme uz veselību.

Veselība apzīmē to stāvokli, kurā cilvēks funkcionē un labklājība – to kā indivīds izjūt situāciju. Cilvēka fizisko veselību un fiziskās funkcijas profesore K. Eriksson definē kā darbības jeb funkcijas, bet izjūtas kā labklājību jeb labsajūtu.

Fakti par lūpu palielināšanu

Fakti par lūpu palielināšanu

21. gadsimtā lūpu palielināšana ir viena no populārākajām kosmētiskajām procedūrām. Ja vēl pirms dažiem gadiem daudzi lūpu palielināšanu uzskatīja par kaut ko eksotisku, dārgu vai pat nevajdzīgu, tad šodien to veic gandrīz katra 5. sieviete. Taču, lai arī tā ir tik populāra procedūra, daudziem cilvēkiem joprojām par to ir maldīgi priekšskati. Šajā rakstā mēs esam apkopojošu vairākus faktus, kas, mūsuprāt, jāzina katram cilvēkam, kas domā par lūpu palielināšanu.

Lūpas nepalielina ar silikonu vai botoksu

Ir populāra frāze “botoksa lūpas”, kas apzīmē palielinātas lūpas. Taču tā absolūti nav taisnība. Veikt silikona vai botoksa lūpu injekcijas ir ļoti bīstami, un neviens speciālists tā nedara. Mūsdienās lūpu palielināšanu veic tikai ar hialuronskābes filleru palīdzību. Silikons un botulīns kosmetoloģijā un plastiskajā ķirurģijā tiek izmantots citiem mērķiem.

Lūpu palielināšanas efekts ir īslaicīgs

Daudzi cilvēki baidās palielināt lūpas, jo uzskata, ka efekts saglabāsies visu mūžu. Tā nav. Filleri laika gaitā tiek izvadīti no organisma. Katram cilvēkam šis izvades laiks ir atsķirīgs, jo to nosaka vairāki faktori un ķermeņa īpatnības. Taču parasti šis laiks ir aptuveni no trim līdz sešiem mēnešiem.

Filleri neizmainīs jūsu lūpas

Jā, ar filleru palīdzību ir iespējams labot lūpu nepilnības, nelielas lūpu deformācijas un asimetrijas. Taču svarīgi saprast, ka jūsu lūpu pamatforma vienalga saglabāsies. Jūs nevarat, piemēram, atnākt pie kosmetologa un palūgt Andželinas Džolijas lūpas, ja jūsu forma ir pilnīgi cita.

Procedūra ir nedaudz sāpīga

Lai arī lūpu palielināšana neizraisa pavisam izteiktu diskomfortu un sāpes, taču zināmas sajūtas tā izraisa. Injekcija pēc sajūtām atgādina insekta kodumu. Pirms procedūras uz lūpām varētu tikt uzklāts sāpes mazinošs krems ar anestētiķi. 

Lūpu palielināšana ir mūsdienīga un efektīva manipulācija, kas palīdz jebkuram iegūt skaistas un formīgas lūpas. Ja jūs esat aizdomājies par lūpu palielināšanu, noteikti atrodiet labu speciālistu un pierakstaties pie viņa uz konsultāciju. Tikai laba speciālista izvēle jums gatantēs maksimāli veiksmīgu rezultātu!

Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Joprojām nav skaidrs, vai pēc jaunības vecumposmā mainās cilvēka intelektuālās jeb kognitīvās spējas, vai mainās un attīstās cilvēka kompetence. Pastāv jautājums: vai turpinās kognitīvā attīstība pēc jaunības perioda? 20. gadsimta sākumā zinātnieki bija pārliecināti, ka kognitīvās attīstības virsotni cilvēki sasniedz jaunības gadu beigās vai brieduma sākumā, taču jau 20. gadsimta 40. gados tika iegūti pretēji rezultāti (IVhitbourne, 1986). Kā vienu no pētījumu atšķirīgu rezultātu iemesliem var minēt cilvēku izglītības līmeni. Tika novērots, ka vairāk izglītotiem cilvēkiem 1Q testos rādītāju paaugstināšanās tendence saglabājas arī brieduma gados, savukārt mazāk izglītotiem šī tendence nav tik izteikta (Schaie, 1983). Agrīnajā briedumā cilvēks izmanto visas intelektuālās spējas, lai veidotu karjeru un izvēlēto dzīvesveidu. Šo periodu Šaji sauc arī par sasniegumu.

Agrīnais pieauguša cilvēka vecums ir arī optimālu fizisku iespēju laiks. Lielākā daļa sportistu savu fizisko sasniegumu virsotni atkarībā no sporta veida sasniedz vecumā no deviņpadsmit līdz divdesmit sešiem gadiem, bet ir arī daži leģendāri izņēmumi (Schultz& Curnow, 1988).

Ēriks Ēriksons (1902 – 1994) saglabāja uzskatu, ka cilvēku attīstība norisinās psihosociālos posmos, un ka agrīnā pieauguša cilvēka vecuma posms iezīmē laiku, kad indivīdi tiecas pēc personiskām attiecībām. Zigmunds Freids (1856 – 1939) pauda uzskatu, ka veselīgs pieaugušais cilvēks ir tāds, kurš var “mīlēt un strādāt”. Vienkārši izsakoties, šī attīstības fāze ir pamatā saistīta ar attiecībām un darbu.

Agrīnā brieduma attīstību nosaka iepriekšējo vecumposmu attīstība, kā lojalitāte, kompromiss, uzupurēšanās savstarpējās attiecībās. Ir izteiktas draudzības un mīlestības vajadzības. Agrīnajā briedumā attīstās tikumiskās un estētiskās jūtas, stabilizējas raksturs, ir apgūtas sociālās funkcijas. Cilvēks šajā vecumā tiecas pēc ideāla, pēc vēlēšanās pārveidot pasauli, pēc dzīves jēgas meklēšanas. Cilvēku raksturo centieni virzīties uz augstu kvalifikāciju, apgūt zināšanas un prasmes, iesaistīt ies sabiedriskajā darbībā, izklaidēties.

Agrīnā brieduma periodā lomu nobīdīšanās vietā ienāk identitātes sasniegšana, bet izolācijas vietā – tuvība (Erikson, 1959). Identitātes meklējumos cilvēkam nākas noteikt savu “Es”, savas prioritātes un vietu sociālajā pasaulē. Pēc Ērika Ēriksona atziņām, cilvēka identitātes izjūtu formē tieši agrīnās bērnības attīstības elementu kopums, kas savukārt nosaka pieaugušā vecumposmā indivīda dzīves kvalitāti.

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Lai darītu zobus baltākus, tos paradoksālā kārtā berzēja ar melnām bērza koka oglēm. Lai mazinātu zobu sāpes, dzēra ozolzīļu vai dievkociņu tēju, mazgāja galvu ar liepu lapu novārījumu, lika uz vaigiem dēles, smēķēja driģeņu sēklas, vībotnes, kaltētus zemes apiņus. Sāpošs zobs tika ārstēts ar piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vījgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.

Raksts tapa sadarbībā ar Dr. Jūlija Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Zinātniskās zobārstniecības pirmsākumi baltu teritorijās meklējami laikā, kad materiālistiski domājošiem eiropiešiem radās aizdomas, ka siļķes acs, uzlikta sāpošajam zobam, varētu arī nebūt gana labs farmakoloģisks līdzeklis. Šai laikā latvieši dzīvoja Krievijas impērijā.


Krievijas impērijā pirmā zobārstniecības skola tika atvērta 1881. gadā un visai drīz tur klāt bija arī pirmie latvieši. Kādi latviešu zobārsti, iespējams, būtu atrodami Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā (1822) un Krievu ārstu biedrībā (1888), bet savu biedrību latviešu ārsti nodibināja 1902. gadā. Pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Institūtā pie fakultātes dekānes, profesores Čēmas glabājas pirmās biedrības protokolu grāmata (foto!), un tās pirmais kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu un tinti 1909. gada 11. janvārī veiktais ieraksts liecina, ka biedrības valdē ievēlēti K. Barons, P. Birze, O. Bērtule, un E. Hibšmanis, sapulcē ticis nolemts, ka nepieciešams domāt par zobu un mutes klīnikas izveidošanu.

Gadsimtu mijā sākās zobārstniecības profesionalizēšanās Latvijā. Bez Latviešu zobārstu biedrības Rīgā 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgas Odontologu biedrība, Rīgas Zobārstu biedrība un Latvijas Profesionālā zobārstu savienība, kurās fokusējās profesionālā enerģija un zinātniskā doma.

Kārlis Janaus, kurš 1900. gadā nokārtoja valsts eksāmenu zobārstniecībā Maskavas universitātē, bija viens no pirmajiem, kas latviešu valodā sāka tautai skaidrot, kā kopjami un sargājami zobi. 1903. gadā Latviešu biedrība izdeva viņa grāmatiņu „Zobi un viņu kopšana”.

Par pirmo latviešu zobārsti – sievieti, kurām vēlāk zobārstniecībā būs dominējoša loma, kļuva Late Veibele (1877. – 1949.). Veibele, beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju, turpināja mācības Pēterburgas zobārstniecības skolā un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu Kara medicīnas akadēmijā (1901.). Pēc studijām strādājusi pie F. Mierkalna. K. Baronam Latvijas Augstskolā iedibinot Zobārstniecības nodaļu, kļuva par viņa asistenti. Piedalījusies 2. Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ar referātu par medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem. Arī Latei Veibelei nav bijušas svešas literāras intereses, kontaktējusi ar Raini, rakstījusi „Dienas Lapai” recenzijas par teātra izrādēm un tulkojusi daiļliteratūru, ne šādu tādu, bet, piemēram, Čehova.

Galvenie varoņi no noveles “Būris”

Galvenie varoņi no noveles “Būris”

Edmunds Bērzs – viņš bija ļoti neviennozīmīga persona. Viņš bija ne īpaši stabils, jo viņam varēja mainīties garastāvoklis: «Dažbrīd viņš bija mazrunīgs un kluss…Dažbrīd metās Edītei klāt. Sagrāba, sāka ņurdzīt…». Edmunds bija ļoti uzticīgs savam darbam, bet pārējām lietām reti pievērsa uzmanību: «Precīzs viņš bija vienīgi darba jautājumos, citur uz viņu nevarēja paļauties»; šī pazīme izpaudās situācijā, kad viņš mēģināja pierunāt savu priekšnieku realizēt viņa projektu un teica: «…es tevi neatstāšu, kamēr nebūsi piezvanījis». Bērzs ļoti gribēja dzīvot; sēžot būrī, viņš pateica: «Dzīvot vai mirt? Un es pieņemšu vienbalsīgu lēmumu: dzīvot!».

Valdis Strūga – godīgs, principiāls cilvēks. Viņš neko nebaidījās un bieži vien gaidīja problēmas, lai tās risināt: «Vīri aiz muguras apstājas, saklaigājās, bet neko nepieklājīgu neteica. Žēl. Strūga to tikai vien gaidīja, lai grieztos atpakaļ». Strūga arī bija uzticīgs savam darbam, un nevar pateikt, ka viņam tās nepatika: «Strūga juta sevī pamostamies parasto enerģiju un darba prieku» – to viņš sajuta pēc Edītes ziņojuma par vīra pazušanu. «Strūga nebija ne skeptiķis, ne morālists. Cinisms viņam bija svešs. Galvenais bija – palikt uzticīgam pašam sev».

Kārlis Dindāns – viens no gudrākiem un prātīgākiem noziedzniekiem, kam bija savs noteikts mērķis. Viņu interesēja tikai materiālā bagātība: «Viņam patika nauda un skaistas lietas. Viņam patika skaistas sievietes. Mīlas baudas un naudas baudas. Patika būt bagātam un brīvam no visām saistībām». Tas arī liecina par to, ka cilvēks ir aprobežots cilvēks – kurš var dabūt naudu, bet izmanto to tikai sev labā, nevis padarot par labāku visu sabiedrību. Dindāns tomēr bija pārliecināts savos spēkos: «Viņš bija pārliecināts, ka, ievērojot visus drošības noteikumus, veicot piesardzības pasākumus, var sveikā iziet cauri visiem likuma zobiem». Taču tā vairs nevarēja turpināties, jo pat tāds cilvēks kā Kārlis apzinājās – viņš bija negodīgs pats pret sevi: «Viņš bija pārkāpis savu vienīgo bausli – nedarīt pāri citiem cilvēkiem».

Dzimumzīmju noņemšana

Dzimumzīmju noņemšana

Katram cilvēkam pasaulē ir vairākas dzimumzīmes. Savā ziņā tā ir īpašaiezīme, kas padara katra cilvēka ķermeni neatkārtojamu un individuālu. Dažas no tām, piemēram Merilinas Monro slavenā dzimumzīme virs augšlūpas, tiek uzskatītas par skaistuma standartu un unikālu rotu. 

Taču mēdz būt gadījumi, kad dzimumzīme liecina par kaut ko sliktu un signalizē, ka ar organismu kaut kas nav kārtībā. Skaists un šķietami miermīlīgs pigmenta plankums var transformēties par ādas saslimšanu ar nopietnām sekām. Šādās situācijās mūsdienu medicīnā plaši tiek pielietota dzimumzīmju noņemšana. Visu par to mēs jums pastāstīsim šajā rakstā.

Kuros gadījumos jālikvidē dzimumzīmes?

Dzimumzīmes var liecināt par tik nopietnu saslimšanu kā melanoma jeb ādas vēzis. Par to varētu liecināt pēkšņa līdz šim nebijušas dzimumzīmes parādīšanas vai jau esošo dzimumzīmju lieluma, formas vai krāsas izmaiņas. Nereti šādas dzimumzīmes var būt sāpīgas un asiņot, uz to virsmas var pazust apmatojums un veidoties apsārtumi. Īsāk sakot – ja jūs pamanāt “aizdomīgu dzimumzīmi vai pigmenta plankumu” uz sava ķermeņa, noteikti nekavējoties vēršaties pie ārsta. 

Par procedūru

Ja ārstam ir radušās aizdomas, ka dzimumzīme varētu būt ļaundabīga, jums tiks nozīmēta ķirurģiska dzimumzīmes noņemšana. Šī procedūra ir pavisam nesāpīga, jo tiek veikta zem vietējās narkozes. Ķirurģiska dzimumzīmes likvidēšana ir visdrošākā metode, kā tikt vaļā no dzimumzīmes. Tā tiek pilnībā likvidēta un neatstāj nekādas sekas. Procedūras laikā skartā vieta tiek apstrādāta ar zemādas kosmētiskajām šuvēm, kas tiek noņemtas pēc 7-9 dienām. Operācijas vieta pilnībā sadzīst 1-2 nedēļu laikā un pilnībā neatstāj rētas. Pēc operācijas ķirurgs likvidēto dzimumzīmi nosūta histoloģiskai izmeklēšanai, lai noskaidrotu, vai tā ir bijusi ļaundabīga un nozīmētu tālāko ārstēšanās plānu. Uzreiz pēc operācijas pacients var doties mājās. Kādu laiku pēc operācijas brūces vietu nedrīkst traumēt, smērēt ar kosmētiskiem līdzekļiem un jāatsakās no pirts apmeklēšanas un aktīvas sportošanas. Noteikti būtu jāseko līdzi visiem ķirurga ieteikumiem. Svarīgi atcerēties, ka gadījumos, ja pēc operācijas brūces vietā parādās krevele, nekādā gadījumā to nedrīkst aiztikt. Kad tā sadzīs, tā pati pilnībā izzudīs.

Dzimumzīmju noņemšana ir pilnīgi droša procedūra, kas var pasargāt cilvēku no ļoti nepatīkamām sekām. Ir ļoti būtiski sekot līdzīgi izmaiņām savā ķermenī, pamanīt “aizdomīgas” dzimumzīmes un savlaicīgi vērsties pie ārsta pēc palīdzības. Tikai tas slimību gadījumā var garantēt jums pilnīgu atveseļošanos bez turpmākiem sarežģījumiem!

12 stundas Duātā (Ēģipte)

12 stundas Duātā (Ēģipte)

Ceļojums Duātā ir stingri sadalīts pa stundām, un mirušajam ir ne tikai jāspēj pārvarēt pārbaudījumus, bet arī iekļauties atvēlētajā laikā. Kad dvēsele nonāk Duātā, tā ar noteiktu lūgšanu palīdzību tiek uzņemta Re un tā pavadoņu laivā. Tālāk dvēsele nonāk atpūtas telpā (Jaunās valsts laikā – Re ielejā), un Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu uzraudzībā noteik pirmā dvēseļu tiesa. Vispirms mirušais ite Negatīvo atzīšanos, kas ir godīgs uzskaitījums ar tiem četrdesmit diviem grēkiem, kas dzīves laikā nekad nav veikti , tad tiek svērta sirds. To veic Anubiss, kurš mirušā sirds svaru salīdzina ar spalvu, ko nodrošina taisnības un patiesības dieviete Maata. Ja svēršanas rezultātā atklājas, ka mirušais ir daudz grēkojis, to aprij Ammits, bet, ja vieglāka, tad Ozīriss apspriežas ar Četrdesmit diviem tiesnešiem , vai šī persona ir pelnījusi turpināt ceļu. Tiem, kam netiek neatļauts turpināt ceļu, piešķir zemes gabalu apsaimniekošanai, savukārt pārējās dvēseles iegūst tiesības runāt un doties uz Duātas otro apgabalu.
Otrajā stundā Re laiva ar pieaugošu pavadoņu skaitu nonāk otrajā apgabalā. Tai netālu ir vēl četras citas laivas – mēness laiva ar Totu, laiva ar Maatas varas atribūtiem, laiva ar Ozīrisu un laiva ar maizes un labības dievībām, kas pabaro taisnīgās dvēseles. Šajā stundā iznīcina saules dievu nepielūgušās dvēseles.

Trešajā stundā laivas nonāk vietā, ko sauc par Pertiju jeb ‘’Piekrastes dieva valsti’’, kur notiek atkārtota dvēseļu pārbaude un šķirošana. Šeit uz mūžu paliek tās dvēsele, kas nezina Pertijas noslēpumus: noteiktus buramvārdus un noteiktu dievību vārdus.

Ceturtajā stundā ceļotājs peld pa vietu, ko ieskauj tuksneši un kur pazemes valstības upe ir kļuvusi sekla. Mirušā dvēselei, lai pārvarētu tuksnešus un seklo upi, ir jāzina noteiktas lūgšanas un buramvārdus. Kādā no brīžiem Re laiva pārvēršas par čūsku, un dvēselei ir jāspēj no tās neatpalikt un izmantot čūskas izveidoto pacēlumu, lai sāktu ceļu uz Imhetu (Jaunās valsts laikā -Iaru) jeb ‘’svētlaimības laukiem’’.

Piektajā stundā laiva nonāk visdziļākajā Duātas valstības apgabalā Amentā –’’ vietā, kur dzimst dievi’’, kur norit maģiskas darbības, lai saule no rīta spētu atdzimt no jauna. Pēc Senās valsts laika priekšstatiem, šeit mirstīgo dvēseles pievienojas dieviem, bet valdnieku dvēseles nokļūst dievu kārtā. No šejienes valdnieku dvēseles nonāk debesīs nonāk debesīs, bet pārējās – turpina ceļu.

Sestajā stundā Met-chet-Mu-Nebt-Tuat apgabalā saules dievs savienojas ar mirušā ķermeni – mūmiju. Šī savienošanās nenotiek ar visiem mirušajiem, tikai tiem, kuriem ir izdevies izairīties no pazemes čūskas, kas aprij cilvēku ēnas. Bez ēnas ķermenis nespēj savienoties ar dvēseli un augšamcelties.
Septītajā stundā Re ar pavadoņiem, izejot caur Ozīrisa vārtiem, nonāk Tefet-Asar, kur saules dievam nākas cīnīties ar Apopu – čūsku, tumsas un haosa briesmoni, kas, gribēdama aizkavēt tālāko ceļojumu, izdzer visu pazemes upes ūdeni. Ra ar burvestību un nolādējumu palīdzību uzvar Apopu, bet, lai izvairītos no čūskas dusmām, mirušo dvēselēm jāzin tos pašus vārdus, ko cīņā izmanto saules dievs.

Astotajā stundā saules laiva nonāk Tebat-Ne-teru-s jeb ‘’dievu sarkofāgā’’ – smiltīs ietvertā pilsētā, kuru sargā vārti ar nosaukumu ‘’tie, kas nomodā bez noguruma’’. Upes krastos guļ dvēseles, kuras saules dieva tuvumā pamostās, bet pēc tam atkal aizmieg. Dažām no dvēselēm ir ļauts pievienoties procesijai.

Devītajā stundā laiva nonāk ūdeņu dieva Nuna valstībā. Tur mīt ‘’aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku’’ un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmītā stunda tiek pavadīta apgabalā ‘’ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem’’. Šeit nonāk tikai tās dvēseles, kas patiesi ticējušas saules dieva atdzimšanai un kuras ‘’mirdzošā debess dzemdēs no jauna’’.

Vienpadsimtā nakts stunda ir pēdējais brīdis, kad tiek veikta dvēseļu šķirošana. Tas notiek vietā, kuru sauc par Re-En-Kerert-Apt-Katu. Šajā apgabalā dievības ar dunčiem rokās stāv pie bedrēm un noraugās, kā tiek sadedzinātas palikušo grēcinieku ēnas. Dvēseles, kas izturējušas šo šķirošanu tiek atzītas par pilnībā šķīstām un iegūst mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā saules dieva piedzimšanu.

Pēdējā stunda ir ‘’pirmatnējās tumsas gals’’. Šajā Duātas valsts apgabalā debess dieviete Nuta ir dzemdējusi jauno saules dievu skarabeja Hepri veidolā, kurš apstaro visu pasauli : zemi, dabu un cilvēkus.

Lai mirušā dvēsele varētu piedzīvot augšāmcelšanos, tai bija jāpārvar dažādi pārbaudījumi, kā mirušo tiesa, ceļojums cauri Duātai, dzīšanās pakaļ Re laivai, sadursme ar Apopu. Dvēselei bija labi jāpārzin un jāprot pielietot buramvārdus no Mirušo grāmatas. Duātā varēja ļoti viegli pazaudēt kādu no deviņām cilvēka daļām, tādējādi uz visiem laikiem zaudējot iespēju no jauna nonākt ’’dienas gaismā’’.

Pilsoņkara sekas Anglijā

Pilsoņkara sekas Anglijā

Kaut arī kara laikā ir ļoti grūti noteikt cietušo skaitu, tiek lēsts, ka Anglijas un Velsas konfliktā cieta aptuveni 85 000 cilvēku, turklāt 12 000 cilvēku mira. Kaujas zaudējumi Skotijā un Īrijā, kur iedzīvotāji bija aptuveni piektā daļa no Anglijas, joprojām bija nežēlīgāki. Skotijā gāja bojā 15 000 civiliedzīvotāju, un vēl 137 000 īru civiliedzīvotāju varētu būt gājuši bojā kara dēļ. Kopumā gandrīz 200 000 cilvēku jeb aptuveni 2,5 procenti civiliedzīvotāju zaudēja savu dzīvību, pateicoties triju karaļvalstu kariem šajā desmitgades laikā, padarot Anglijas revolūciju par asiņaināko konfliktu Britu salu vēsturē. Kopš šī perioda šo triju valstu tautām ir bijusi dziļa neuzticība pastāvīgajām armijām, bet idejas, kas pirmo riezi tika apspriestas 1640. gados, it īpaši par reliģiju un varas ierobežojumiem, ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Skaitļi par cietušajiem un bojā gājušajiem ir neuzticami, bet ir mēģināts sniegt aptuvenus datus. Anglijā konservatīvi dati ir par bojā gājušajiem slimības dēļ. Kara laikā izraisītās slimības dēļ mira aptuveni 100 000 cilvēku.

Skotijas cietušo skaitļi ir mazāk ticami, un ar tiem jābūt piesardzīgākiem. Zaudējumi ietver kara laikā ieslodzīto nāves gadījumi ar 10 000 ieslodzīto, kas neizdzīvoja vai neatgriezās mājās (8000 notverti pēc vienas kaujas un uzreiz deportēti, lai strādātu zemes īpašniekiem par viņu strādniekiem). Lai aprēķinātu mirušo skaitu no slimībām Skotijā nav datu, taču, ja Skotijas datiem tiek piemērota tāda pati slimības attiecība pret nāves gadījumiem no Anglijas datiem, tad Skotijā no kara izraisītajām slimībām mira aptuveni 60 000 cilvēku no viena miljona iedzīvotājiem.

Skaitļi par Īriju ir aprakstīti kā “pieņēmumu brīnumi”. Protams, Īrijai nodarītais postījums bija milzīgs. Pēc datiem 112 000 protestantu un 504 000 katoļu tika nogalināti ar mēru, karu un badu, tādējādi aptuveni 616 000 cilvēku nomira. Kaut šie skaitļi ir labākie pieejamie, tie joprojām tiek uzskatīti par provizoriskiem, jo tie neietver 40 000 cilvēku, kas izbēguši trimdā, no kuriem daži kalpoja kā karavīri Eiropas kontinentālajās armijās, bet citi tika pārdoti kā jauni Anglijas un Rietumindijas strādnieki. Daudzi no tiem, kas tika pārdoti zemes īpašniekiem Anglijā, galu galā attīstījās, taču daudzi no tiem, kas pārdoti zemes īpašniekiem Rietumindijā, strādāja līdz nāvei.

Pēc datiem nosakot, liecina, ka Anglija zaudēja 3,7%, Skotija 6%, kamēr Īrija zaudēja 41% no savas populācijas.

Kara kopējais politiskais iznākums bija tāds: Čārlza I tiesas process un nāves soda izpilde, angļu monarhijas aizstāšana ar Anglijas republiku, un tad ar Olivera Kromvela varu un vēlāk viņa dēla Ričarda valdību.

Beigās gan rojālisti, gan parlamentāristi vienojās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas.

Rezultātā radās konstitucionāla iekārta, laicīgās valsts forma, un reliģiskais radikālisms radīja deismu, kas jau nozīmē kristiānisma beigu cēlienu, pārvēršanos apgaismības filozofijā.

Uztura ietekme uz zobu veselību

Lai zobi ilgāk saglabātos veseli, ir pareizi jāēd. Uzturam jābūt pilnvērtīgam, sabalansētam, tam jāsatur visas zobu audu reģenerācijai nepieciešamās minerālvielas un vitamīnus, un iespējami mazāk cukura.

Ja jums ir aizdomas, ka jūsu zobi nav veseli, iesakam apmklēt Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Mūsdienās produkti ar augstu cukura un tauku saturu, kas nav ilgi jākošļā, ir ļoti izplatīti un populāri. Rezultātā uz zobiem rodas aplikums, kurā lieliski jūtas baktērijas, kas naktī gluzi ka skābe sagrauž  zobu emalju. Visnevēlamākais zobiem ir mīksts un lipīgs ēdiens , kas satur cukuru vai cieti. Pie šiem pārtikas produktiem pieder visi saldumi, īpaši īrisi un karameles.Ēšanas laikā nelielas uztura daļiņas aizķeras zobu starpās un vēlāk kļūst par lielisku barojošu vidi mikroorganismiem. Pēc saldā ēdiena mutes dobums jāizskalo ar ūdeni, eliksīru, zobi jātīra ar suku, zobu diegu vai jāizlīdzas ar košļājamo gumiju. Ja higiēnas līdzekļi nav pieejami, var pagrauzt burkānu, svaigu gurķi vai marinētu gurķi, redīsu, salātlapu vai ābolu. Lai normāli funkcionētu, zobiem un žokļiem nepieciešama pastāvīga slodze. Tāpēc tikai mīkstas barības lietošana uzturā var veicināt zobu un smaganu saslimšanu. Svaigi dārzeņi un augļi ne tikai nodrošina organismu ar vitamīniem un šķiedrvielām, tie masē smaganas un palīdz zobiem pašattīrīties.

Ir jāpierod pašiem un jāiemāca arī bērniem, ka ar saldumiem našķoties vēlams ne biežāk kā reizi dienā. Ja vēlme šķiet nepārvarama, labāk priekšroku dot muslim ar svaigiem augļiem un pienu vai jogurtu.

Lai zobi būtu veseli, uzturā ir jāiekļauj:

  • Augu valsts produkti- dārzeņi, augļi, zaļumi un rieksti;
  • Piens, siers un biezpiens- tie aizsargā zobus no skābēm, kas rosina kariesa veidošanos;
  • 2-3 reizes nedēļā ēdienkartē jāiekļauj jūras zivis;
  • Polivitamīni, kas palīdz saglabāt imunitāti, rūpējas par pareizu vielmaiņu un nostiprina smaganas un zobus.

Ievērojot šos ieteikumus, zobi saņems visu, kas tiem nepieciešams, lai tie būtu stipri un veseli.

Īsi par Čarlzu II

Čārlzs II dzimis 1630. gadā, bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis. Sākumā pirms triju valstu karaļa statusa viņš bija Velsas princis, kā arī Kornvolas un Rotsjetas hercogs.

Čārlzam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš uzzināja par sava tēva Čārlza I nāves soda izpildi. Čārlzs I bija sava tēva pilntiesīgais troņmantinieks, taču viņš netika pasludināts par karali, jo pēc viņa tēva nāves Anglija faktiski kļuva par republiku. Toties 1649. gada 5. februārī Skotijas parlaments pasludināja Čārlzu II par karali, un 1651. gada 1. janvārī viņš tika kronēts par Skotijas karali.

Kad Čārlzs II tika kronēts par Skotijas karali, Olivera Kromvela spēki sāka apdraudēt Čārlza pozīciju Skotijā, un pēc deviņiem mēnešiem Olivers Kromvels ar karaspēku uzbruka Čārlzam II. Daudzi skoti atteicās piedalīties karā. Tikai daži rojālisti pievienojās armijai, taču viss beidzās ar sakāvi. Rezultātā viņš bija spiests bēgt, kas viņam prasīja sešas nedēļas. Aizbēgdams viņš nodzīvoja deviņus gadus Francijā, tagadējā Nīderlandes teritorijā.

Pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt viņa mantoto troni. Viņš tika kronēts arī par Anglijas un Īrijas karali.