Pilsoņkara sekas Anglijā

Pilsoņkara sekas Anglijā

Kaut arī kara laikā ir ļoti grūti noteikt cietušo skaitu, tiek lēsts, ka Anglijas un Velsas konfliktā cieta aptuveni 85 000 cilvēku, turklāt 12 000 cilvēku mira. Kaujas zaudējumi Skotijā un Īrijā, kur iedzīvotāji bija aptuveni piektā daļa no Anglijas, joprojām bija nežēlīgāki. Skotijā gāja bojā 15 000 civiliedzīvotāju, un vēl 137 000 īru civiliedzīvotāju varētu būt gājuši bojā kara dēļ. Kopumā gandrīz 200 000 cilvēku jeb aptuveni 2,5 procenti civiliedzīvotāju zaudēja savu dzīvību, pateicoties triju karaļvalstu kariem šajā desmitgades laikā, padarot Anglijas revolūciju par asiņaināko konfliktu Britu salu vēsturē. Kopš šī perioda šo triju valstu tautām ir bijusi dziļa neuzticība pastāvīgajām armijām, bet idejas, kas pirmo riezi tika apspriestas 1640. gados, it īpaši par reliģiju un varas ierobežojumiem, ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Skaitļi par cietušajiem un bojā gājušajiem ir neuzticami, bet ir mēģināts sniegt aptuvenus datus. Anglijā konservatīvi dati ir par bojā gājušajiem slimības dēļ. Kara laikā izraisītās slimības dēļ mira aptuveni 100 000 cilvēku.

Skotijas cietušo skaitļi ir mazāk ticami, un ar tiem jābūt piesardzīgākiem. Zaudējumi ietver kara laikā ieslodzīto nāves gadījumi ar 10 000 ieslodzīto, kas neizdzīvoja vai neatgriezās mājās (8000 notverti pēc vienas kaujas un uzreiz deportēti, lai strādātu zemes īpašniekiem par viņu strādniekiem). Lai aprēķinātu mirušo skaitu no slimībām Skotijā nav datu, taču, ja Skotijas datiem tiek piemērota tāda pati slimības attiecība pret nāves gadījumiem no Anglijas datiem, tad Skotijā no kara izraisītajām slimībām mira aptuveni 60 000 cilvēku no viena miljona iedzīvotājiem.

Skaitļi par Īriju ir aprakstīti kā “pieņēmumu brīnumi”. Protams, Īrijai nodarītais postījums bija milzīgs. Pēc datiem 112 000 protestantu un 504 000 katoļu tika nogalināti ar mēru, karu un badu, tādējādi aptuveni 616 000 cilvēku nomira. Kaut šie skaitļi ir labākie pieejamie, tie joprojām tiek uzskatīti par provizoriskiem, jo tie neietver 40 000 cilvēku, kas izbēguši trimdā, no kuriem daži kalpoja kā karavīri Eiropas kontinentālajās armijās, bet citi tika pārdoti kā jauni Anglijas un Rietumindijas strādnieki. Daudzi no tiem, kas tika pārdoti zemes īpašniekiem Anglijā, galu galā attīstījās, taču daudzi no tiem, kas pārdoti zemes īpašniekiem Rietumindijā, strādāja līdz nāvei.

Pēc datiem nosakot, liecina, ka Anglija zaudēja 3,7%, Skotija 6%, kamēr Īrija zaudēja 41% no savas populācijas.

Kara kopējais politiskais iznākums bija tāds: Čārlza I tiesas process un nāves soda izpilde, angļu monarhijas aizstāšana ar Anglijas republiku, un tad ar Olivera Kromvela varu un vēlāk viņa dēla Ričarda valdību.

Beigās gan rojālisti, gan parlamentāristi vienojās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas.

Rezultātā radās konstitucionāla iekārta, laicīgās valsts forma, un reliģiskais radikālisms radīja deismu, kas jau nozīmē kristiānisma beigu cēlienu, pārvēršanos apgaismības filozofijā.

Īsi par Čarlzu II

Čārlzs II dzimis 1630. gadā, bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis. Sākumā pirms triju valstu karaļa statusa viņš bija Velsas princis, kā arī Kornvolas un Rotsjetas hercogs.

Čārlzam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš uzzināja par sava tēva Čārlza I nāves soda izpildi. Čārlzs I bija sava tēva pilntiesīgais troņmantinieks, taču viņš netika pasludināts par karali, jo pēc viņa tēva nāves Anglija faktiski kļuva par republiku. Toties 1649. gada 5. februārī Skotijas parlaments pasludināja Čārlzu II par karali, un 1651. gada 1. janvārī viņš tika kronēts par Skotijas karali.

Kad Čārlzs II tika kronēts par Skotijas karali, Olivera Kromvela spēki sāka apdraudēt Čārlza pozīciju Skotijā, un pēc deviņiem mēnešiem Olivers Kromvels ar karaspēku uzbruka Čārlzam II. Daudzi skoti atteicās piedalīties karā. Tikai daži rojālisti pievienojās armijai, taču viss beidzās ar sakāvi. Rezultātā viņš bija spiests bēgt, kas viņam prasīja sešas nedēļas. Aizbēgdams viņš nodzīvoja deviņus gadus Francijā, tagadējā Nīderlandes teritorijā.

Pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt viņa mantoto troni. Viņš tika kronēts arī par Anglijas un Īrijas karali.

Anglijas viduslaikos

Rezumējot informāciju, var secināt, ka Anglijas revolūcijas pārvaldes forma mainās no sākotnējās monarhiskās iekārtas uz parlamentāru konstitucionālu monarhiju, kur monarhs vienpersoniski nedrīkst pieņemt lēmumus vairs.

Uzzinām, ka karaļa atbalstītāji tika saukti par rojālistiem, taču parlamenta atbalstītāji par parlamentāristiem. Vairāku gadu garumā pēc vairākiem kariem uzvaru izcīnīja parlaments, kurš vērsās pret to laiku karali Čārlzu I un viņa vienpersonisko lēmumu pieņemšanu, neuzklausot parlamentu.

Darba mērķis tika realizēts – tika pētīta Anglijas revolūcijas norise gadu laikā pa karu posmiem. Tika izpētīti arī revolūcijas cēloņi un sekas. Divi nozīmīgākie cēloņi bija reliģiskās un politiskās nesaskaņas. Galvenās revolūcijas sekas ir rojālistu un parlamentāristu vienošanās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas, un kā rezultātā izveidojās parlamentāra konstitucionāla monarhija. Darbā aprakstītās personas arī tika izpētītas, kā Olivers Kromvels, ietekmīgais karavadonis, un karalis Čārlzs II. Protams, Čārlzs I arī bija nozīmīga persona Anglijas revolūcijā, taču par viņu plaši tika aprakstīts pirmajā un otrajā nodaļā, tāpēc nebija nepieciešams izdalīt atsevišķu nodaļu viņam.

Būtisks notikums bija, kad tika tiesāts karalis Čārlzs I līdz nāves sodam. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku, kur Olivers Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Tomēr pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt troni, atjaunojot monarhiju, taču turpmāk parlaments arī iesaistījās Anglijas pārvaldē.