Viss, kas jāzin par mūsdienīgo tauku atsūkšanu

Viss, kas jāzin par mūsdienīgo tauku atsūkšanu

Liposakcija jeb tauku atsūkšana ir viena no populārākajām mūsdienu plastiskām operācijām. Tā garantē pamanāmu un ilgnoturīgu rezultātu, kuru jūs pamanīsiet teju uzreiz pēc operācijas. Tauku atsūkšana skan vilinoši. Taču kas par to ir jāzina un kādos gadījumos to drīkst veikt?

Kādos gadījumos veic tauku atsūkšanu?

Tauku atsūkšana nav svara zaudēšanas vai notievēšanas metode. Liposakcija palīdz atbrīvoties no problēmzonas. Tas būs labākais risinājums, ja jūs jau tagad dzīvojat aktīvu dzīvesveidu, regulāri sportojat un izvēlaties veselīgu uzturu, bet jums joprojām ir lieki taukaudu sakopojumi, piemēram, uz vēdera, apakšstilbos vai zem zoda.

Cik ilgs ir operācijas rezultāts?

Tauku atsūkšanas operācijas rezultāts saglabājas visa mūža garumā, jo no operācijas vietas taukaudi tiek likvidēti pavisam. Tie tajā vietā vairs neatjaunojas un neveidojas no jauna.

Kā notiek tauku atsūkšana?

Tauku atsūkšana notiek zem narkozes. Pirms operācijas ķermenī tiek ievadīts speciāls medicīnisks preparāts. Tas izšķīdina taukus vēlamajā vietā. Vēlāk ar vakuumiekārtu tie tiek “atsūkti” jeb likvidēti pavisam.

Vai operācijas drīkst apvienot?

Nereti ir iespējams, ka tauku atsūkšanu var pavienot arī ar kādu citu operāciju – tauku šūnu transplantāciju vai krūšu palielināšanu. Liposakcijas laikā likvidētās tauku šūnas var pārvietot uz kādu citu ķermeņa daļu, piemēram, lai izlīdzinātu grumbas vai aizstāt silikona implantu krūšu palielināšanai.

Kas jāzina pēc operācijas?

Pēc operācijas diennakti jāpaliek tajā klīnikā, kur jūs taisījāt operāciju. Svarīgi, lai 24 h jūs esat mediķu uzraudzībā. Kādu laiciņu nedrīkst lietot alkoholu, apmeklēt pirtis un sportot. Kā arī labākam rezultātam ieteicams valkāt speciālu koriģējošu apakšveļu. Tā palīdzēs saglabāt īsto ķermeņa formu.

Kā pasauli ietekmēja lielākie ģeogrāfiskie atklājumi

Kā pasauli ietekmēja lielākie ģeogrāfiskie atklājumi

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi bija svarīgs notikums, kas izmainīja visu pasauli. Viens no iemesliem kāpēc tie sākās bija garšvielu un dārgmetālu trūkums Eiropā. Eiropieši pa sauszemes ceļiem vairs nevarēja tikt uz Indiju, jo priekšā bija Osmaņu impērija. Tāpēc Kristofers Kolumbs devās savā pirmajā braucienā uz Indiju. Viņš zināja, ka zeme ir apaļa un, ka braucot pa okeānu pretējā virzienā var nokļūt Indijā. To darot, Kolumbs tomēr nenokļuva Indijā, bet gan Amerikā.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ilga no 15. līdz 17. gadsimtam. Kolumbs, lielā pārliecībā, ka ir atradis Indiju, nosauca jaunatklātās zemes iedzīvotājus par indiāņiem. Eiropieši saprata, ka ir atklāta jauna zeme un devās uz turieni. Sadūrās divas kultūras. Eiropieši bija kristīgi cilvēki un nonākuši Amerikā, saprata, ka indiāņi ir pagāni un viņu zemē vajadzētu ieviest ticību. Eiropieši vēlējās izmantot indiāņus kā vergus, taču laika gaitā tika saprasts, ka indiāņi nav labs darbaspēks, tāpēc sākās masveida afrikāņu vešana uz Ameriku. Kolīdz afrikāņi sāka dzīvot Amerikā, sākās dažādu rasu sajaukšanās un izveidojās jaunas rases. Indiāņi tika uzskatīti par pagāniem, tāpēc eiropieši nolēma iznīcināt indiāņu kultūru.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ieviesa arī pamatīgu tehnoloģiju attīstību. Sākās modernāku kuģu būvniecība, ar kuriem ērtāk varēja pārvietoties un ceļot. Attīstījās arī navigācijas ierīces, lai atvieglotu dzīvi jūrasbraucējiem. Attīstījās militāro ieroču daudzveidības. Tā laika cilvēkiem līdz ar visu mainījās arī domāšanas veids tieši ticības ziņā. Lielo ģeogrāfisko atklājumu pašā sākumā ticība Dievam un arī patriotisms mudināja jūrasbraucējus doties tālajā ceļā. Protams, bija vajadzīgas atļaujas un nauda.

Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem pasaule tika dalīta vairākās daļās. Kartē tika novilktas divas robežas. Viena tika novilkta pie Amerikas un vēlāk, kad cilvēki saprata, ka zeme ir apaļa, otra tika novilkta Eirāzijas austrumu daļā. Viss, kas atradās iekšpus šīm abām svītrām, pienācās Portugālei, taču atlikušais, kas palika ārpusē pienācās Spānijai. Vēlāk jūrasbraucēji brauca ne tikai no Spānijas un Portugāles, bet arī no Francijas un Lielbritānijas. Kolumba pirmais brauciens notika 1492. gadā, bet 1577. gadā arī Dreiks no Lielbritānijas sāka apceļot pasauli. Briti un franči savā ziņā bija gudrāki par spāņiem un portugāļiem. Arī briti un franči sāka atklāt jaunas zemes un šīm divām novilktajām svītrām, kas sadalīja pasauli, vairs nebija nekādas jēgas. 1521. gadā Magelāns no Spānijas bija pirmais, kas apbrauca apkārt visai pasaulei. Diemžēl Filipīnu salās viņš gāja bojā, bet ceļojumu pabeidza viņa biedri.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ir ļoti nozīmīgi pasaules vēsturē. Tie atnesa gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Kaut kas tika iznīcināts, kaut kas tika atklāts un kaut kas tika arī sasniegts. Katra tauta pārsēja viena otru atklājumos un sasniegumos. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi patiešām izmainīja pasauli un to sekas var saskatīt arī šodien.

Kā būt labam oratoram? (2. daļa)

Kā būt labam oratoram? (2. daļa)

Nav iedomājama lekcija vai sanāksme, kurā runātājs stāvētu kā statiska figūra, izrunājot vārdus, tos monotoni skaitītu un savas runas laikā nepaustu ne mazāko daļiņu savas attieksmes par runāto. Lai gan tamlīdzīgi skolotāju piemēri ir manīti, tos negribētos attiecināt uz oratoriem…

Lai auditorijā valdītu pozitīva gaisotne, klausītājam nenāktos žāvāties un lai arī pats orators justos brīvi, svarīga ir pareiza stāja, iespējams, atsevišķās situācijās – arī kustība, pārvietojoties pa auditoriju, atbilstoša žestikulācija, kas runu padarītu par dzīvu, izteiksmīgu un aizraujošu.

Šāda ,,dzīva” runas satura pasniegšana izraisa interesi, rosina auditoriju uztvert informāciju, domāt līdzi, pastiprina emocijas un jūtas.

Viennozīmīgi klausītājam nāktu miegs arī no tāda runātāja, kura teksts būtu sausi fakti, kas nerosinātu klausītājos nemazāko ieinteresētību un aktīvu domāšanu līdzi teiktajām.

Tāpēc ne mazāk svarīgs ir oratora runas saturs. Ievērojot pareizu runas taktiku, oratoram būtu jāizstrādā runas koncepcija, kas sastāvētu no šādiem posmiem: tēmas izvēle un precīzs formulējums, pozīcijas veidošana – avotu izpēte, taktiku plāna izveide un realizācija korektos argumentos. Runas gaitā ļoti svarīgi sekot shēmai: tēze – arguments – pierādījums. Tēzei jābūt loģiskai, precīzai un skaidrai. Argumentiem jābūt patiesiem, tāpēc labākie argumenti ir fakti vai apliecināti dati. Argumentiem jābūt pietiekamiem, lai pamatotu tēzi.

Mūsdienu laba oratora īpašības retorikā varētu formulēt šādi: izcila pareizība vārdu lietošanā un frāzes veidošanā, vispusēja runas priekšmeta zināšana, prasme loģiski saistīt izvirzīto problēmu ar klausītāju interesēm, prasme ar savu kaislību aizraut auditoriju, prasme dziļi, bet vienkārši izskaidrot savas domas, labvēlīgs tonis saziņā ar auditoriju.

Ļoti trāpīgi pareizas oratormākslas noteikumus un līdz ar to arī izcila oratora pazīmes ir formulējis Mahatma Gandijs, izvirzot runātājam šādus ieteikumus: 1.Neizvairies no konfrontācijas. 2. Esi atklāts saziņai un paškritikai. 3. Atrodi risinājumu un ātri virzies tam. 4. Attiecies pret savu oponentu kā pret potenciālo sabiedroto. 5. Izvēlies atbilstošu mērķim taktiku. 6. Esi elastīgs. 7. Proti uzvarēt laiku. 8. Esi nosvērts savās rīcībās. 9. Esi disciplinēts. 10. Zini, kad jāapstājas.

Prasmīgi ievērojot šos indiešu filozofa ieteikumus, noteikti iespējams līdzināties izcilam oratora.

Kā būt labam oratoram? (1. daļa)

Kā būt labam oratoram? (1. daļa)

Runas māksla – viena no senākajām pasaulē zināmajām prasmēm, kas izcēlusies vēl antīkajā pasaulē. Ar oratoru (no latīņu ,,orare” – runāt, lūgt) sākotnēji tika saprasts runātājs sanāksmē vai sapulcē, cilvēks, kas pārvalda runas mākslu.

Arī šodien ar vārdu ,,orators” iztēlojamies daiļrunīgu cilvēku, oratora tēlu veido pozīciju nemainība jaunu domu kontekstā. Arī šobaltdien, noklausoties kāda ,,runas vīra”- prezidenta, ministra, deputāta, aktiera, mākslinieka un simtiem citu publisku oratoru uzstāšanos, tautā tiek spriests par to, vai runas saturs bija pietiekoši kvalitatīvs un atbilstošs situācijai, vai runātājs bija pārliecinošs un drošs, vai liekvārdīgs un pārlieku daudz žestikulēja, nevietā jokoja.

Oratorprasme lieti noder ne vien politiķiem un citām publiskām personām TV ekrānos, bet arī diezgan bieži tiek izmantota visdažādākajiem parasto cilvēku mērķiem – no publiskas prezentācijas auditorijas priekšā līdz pat viesu uzrunai kāzās vai bērēs. Šī prasme vienmēr būs noderīga arī savā darba vietā un ikdienā, lai varētu pārliecinoši paust un prezentēt savu viedokli, skaidri un saprotami paskaidrot to citiem cilvēkiem. Oratorprasmē svarīgs ir ne vien pats sakāmā saturs, bet arī kā mēs to pasniedzam – mīmika, žesti, stāja utt.

Par oratora labajiem tikumiem tika runāts jau antīkajā pasaulē, minot tādas īpašības kā taisnīgums, dāsnums, gudrība, saprātība. Cicerons akcentēja trīs svarīgākos oratora uzdevumus: 1)pierādīt savu tēzi, 2)dāvāt estētisku baudu, 3)ietekmēt cilvēka gribu, mudināt aktīvai darbībai. Pastiprinoties kristīgās baznīcas ietekmei, no cilvēka līdzās stiprai ticībai tika pieprasīta arī pazemība, rāmums, pieticība, žēlsirdība, paklausība. Līdz ar to ar šīm īpašībām bija jābūt apdāvinātam arī izcilam oratoram. Apgaismības laikmetā tika novērtētas vēl citas oratora īpašības – veselais saprāts, vērīgums, piesardzība, cītība u.t.t. Tātad izcila oratora tēls ir veidojies vēsturiski, ar katru jaunu vēstures posmu papildinot vai mainot šo tēlu.

Mēģināsim parunāt par veselību

Mēģināsim parunāt par veselību

Par veselību var runāt dažādi, vienam tas ir garīgs stāvoklis, citiem tikai fiziskās spējas. Par veselību Fl. Nautinghela saka tā „Veselība – stāvoklis, kad cilvēks var pilnībā izmantot savus spēkus”. Bet V. Handersone : „Veselība – indivīda spējas darboties fizioloģiski patstāvīgi ar nepieciešamo spēku, gribu un zināšanām. Slimību apraksta kā neatkarības zaudējumu.”

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību.

Es uzskatu, ka veselība ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem – vai mēs spējam savu organismu nosargāt no ārējās vides kaitīgajiem faktoriem, kas ietekmē mūsu stāvokli gan garīgo, gan fizisko. Mēs nespēja mūsu organismu nosargāt no slimībām un dažādiem vīrusiem, tādēļ mēs rūpējamies par savu veselību – veidojot veselīgu dzīves veidu (sportojot, nelietojot dzīvībai bīstamas vielas, neiesaistoties ekstrēmos pasākumos.)

Vissvarīgākais ir nepārpūlēt un nenomocīt savu ķermeni līdz galējībai, jo neesam nemirstīgie, kas spēj visu. Ieteikumi, lai veselība mums turētos ir jāievēro daži vienkārši un pašsaprotami principi, piemēram , labi izgulēties, uzņemt bagātīgu un veselīgu pārtiku, nenomocīt sevi ar fiziski smagiem darbiem, Elpot normāli, Ēst un dzert pietiekoši; Izvadīt ķermenim nevajadzīgās vielas; Kustēties un saglabāt ķermenim vēlamo pozu; Atpūsties; Izvēlēties atbilstošu apģērbu; Saglabāt ķermeņa temperatūru; Ievērot ķermeņa higiēnu un aizsargāt ādu no ievainojumiem; Izvairīties no apkārtējās vides briesmām un necensties ievainot citus; Sadarboties ar citiem, paužot savas emocijas, vajadzības, bailes vai uzskatus; Strādāt darbu, kurā var gūt panākumus; Piedalīties dažādās atpūtas aktivitātēs; Mācīties, pētīt, atklāt vai apmierināt ziņkāri, tādejādi, nodrošinot normālu attīstību un veselību un izmantojot visas veselības iespējas. Tie ir tikai daži ieteikumi no visiem pārējiem, kas ir ļoti daudz.

Jēdzienu “veselība” dažādās sabiedrībās un kultūrās, kā arī dažādi autori definē atšķirīgi.

Pasaules Veselības Aizsardzības Organizācijas (PVAO) definīcija ir: “Ar veselību saprotams cilvēka stāvoklis, kurā viņš ir ne tikai brīvs no slimības un vājuma, bet kurā tas bauda arī pilnīgu fizisko, psihisko un sociālo labklājību”.

Definējums parāda, ka veselība ir kaut kas vairāk nekā tikai slimības prombūtne. Definīcija arī uzsver, ka svarīgs ir cilvēka fiziskais, psihiskais un sociālais stāvoklis.

Veselība tātad nav statisks stāvoklis, bet gan ir dinamisks, individuāls process, kurā cilvēks visu laiku cīnās un pielāgojas. Veicināt veselību nozīmē tiekties uz tik augstu labklājības līmeni un sasniegt visu to labāko cik vien cilvēks ar sev piemītošajām spējām var.

Somu profesore Katie Eriksson  saka: “Veselība ir stāvoklis, kurā ir integrēti veselīgums, veselīgs dzīves veids un labsajūta, bet kurā nav obligāta pilnīga slimības prombūtne.”

Veselīgs dzīvesveids nozīmē to, ka indivīds ir informēts un apzinās dažādu faktoru ietekmi uz savu veselību un zina to, ka slimība ļoti bieži ir nepareiza dzīvesveida rezultāts.

Piemēram: cilvēkam, kurš pastiprināti lieto alkoholu vai smēķē, ir jāapzinās šo ieradumu postošā ietekme uz veselību.

Veselība apzīmē to stāvokli, kurā cilvēks funkcionē un labklājība – to kā indivīds izjūt situāciju. Cilvēka fizisko veselību un fiziskās funkcijas profesore K. Eriksson definē kā darbības jeb funkcijas, bet izjūtas kā labklājību jeb labsajūtu.

Fakti par lūpu palielināšanu

Fakti par lūpu palielināšanu

21. gadsimtā lūpu palielināšana ir viena no populārākajām kosmētiskajām procedūrām. Ja vēl pirms dažiem gadiem daudzi lūpu palielināšanu uzskatīja par kaut ko eksotisku, dārgu vai pat nevajdzīgu, tad šodien to veic gandrīz katra 5. sieviete. Taču, lai arī tā ir tik populāra procedūra, daudziem cilvēkiem joprojām par to ir maldīgi priekšskati. Šajā rakstā mēs esam apkopojošu vairākus faktus, kas, mūsuprāt, jāzina katram cilvēkam, kas domā par lūpu palielināšanu.

Lūpas nepalielina ar silikonu vai botoksu

Ir populāra frāze “botoksa lūpas”, kas apzīmē palielinātas lūpas. Taču tā absolūti nav taisnība. Veikt silikona vai botoksa lūpu injekcijas ir ļoti bīstami, un neviens speciālists tā nedara. Mūsdienās lūpu palielināšanu veic tikai ar hialuronskābes filleru palīdzību. Silikons un botulīns kosmetoloģijā un plastiskajā ķirurģijā tiek izmantots citiem mērķiem.

Lūpu palielināšanas efekts ir īslaicīgs

Daudzi cilvēki baidās palielināt lūpas, jo uzskata, ka efekts saglabāsies visu mūžu. Tā nav. Filleri laika gaitā tiek izvadīti no organisma. Katram cilvēkam šis izvades laiks ir atsķirīgs, jo to nosaka vairāki faktori un ķermeņa īpatnības. Taču parasti šis laiks ir aptuveni no trim līdz sešiem mēnešiem.

Filleri neizmainīs jūsu lūpas

Jā, ar filleru palīdzību ir iespējams labot lūpu nepilnības, nelielas lūpu deformācijas un asimetrijas. Taču svarīgi saprast, ka jūsu lūpu pamatforma vienalga saglabāsies. Jūs nevarat, piemēram, atnākt pie kosmetologa un palūgt Andželinas Džolijas lūpas, ja jūsu forma ir pilnīgi cita.

Procedūra ir nedaudz sāpīga

Lai arī lūpu palielināšana neizraisa pavisam izteiktu diskomfortu un sāpes, taču zināmas sajūtas tā izraisa. Injekcija pēc sajūtām atgādina insekta kodumu. Pirms procedūras uz lūpām varētu tikt uzklāts sāpes mazinošs krems ar anestētiķi. 

Lūpu palielināšana ir mūsdienīga un efektīva manipulācija, kas palīdz jebkuram iegūt skaistas un formīgas lūpas. Ja jūs esat aizdomājies par lūpu palielināšanu, noteikti atrodiet labu speciālistu un pierakstaties pie viņa uz konsultāciju. Tikai laba speciālista izvēle jums gatantēs maksimāli veiksmīgu rezultātu!

Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Joprojām nav skaidrs, vai pēc jaunības vecumposmā mainās cilvēka intelektuālās jeb kognitīvās spējas, vai mainās un attīstās cilvēka kompetence. Pastāv jautājums: vai turpinās kognitīvā attīstība pēc jaunības perioda? 20. gadsimta sākumā zinātnieki bija pārliecināti, ka kognitīvās attīstības virsotni cilvēki sasniedz jaunības gadu beigās vai brieduma sākumā, taču jau 20. gadsimta 40. gados tika iegūti pretēji rezultāti (IVhitbourne, 1986). Kā vienu no pētījumu atšķirīgu rezultātu iemesliem var minēt cilvēku izglītības līmeni. Tika novērots, ka vairāk izglītotiem cilvēkiem 1Q testos rādītāju paaugstināšanās tendence saglabājas arī brieduma gados, savukārt mazāk izglītotiem šī tendence nav tik izteikta (Schaie, 1983). Agrīnajā briedumā cilvēks izmanto visas intelektuālās spējas, lai veidotu karjeru un izvēlēto dzīvesveidu. Šo periodu Šaji sauc arī par sasniegumu.

Agrīnais pieauguša cilvēka vecums ir arī optimālu fizisku iespēju laiks. Lielākā daļa sportistu savu fizisko sasniegumu virsotni atkarībā no sporta veida sasniedz vecumā no deviņpadsmit līdz divdesmit sešiem gadiem, bet ir arī daži leģendāri izņēmumi (Schultz& Curnow, 1988).

Ēriks Ēriksons (1902 – 1994) saglabāja uzskatu, ka cilvēku attīstība norisinās psihosociālos posmos, un ka agrīnā pieauguša cilvēka vecuma posms iezīmē laiku, kad indivīdi tiecas pēc personiskām attiecībām. Zigmunds Freids (1856 – 1939) pauda uzskatu, ka veselīgs pieaugušais cilvēks ir tāds, kurš var “mīlēt un strādāt”. Vienkārši izsakoties, šī attīstības fāze ir pamatā saistīta ar attiecībām un darbu.

Agrīnā brieduma attīstību nosaka iepriekšējo vecumposmu attīstība, kā lojalitāte, kompromiss, uzupurēšanās savstarpējās attiecībās. Ir izteiktas draudzības un mīlestības vajadzības. Agrīnajā briedumā attīstās tikumiskās un estētiskās jūtas, stabilizējas raksturs, ir apgūtas sociālās funkcijas. Cilvēks šajā vecumā tiecas pēc ideāla, pēc vēlēšanās pārveidot pasauli, pēc dzīves jēgas meklēšanas. Cilvēku raksturo centieni virzīties uz augstu kvalifikāciju, apgūt zināšanas un prasmes, iesaistīt ies sabiedriskajā darbībā, izklaidēties.

Agrīnā brieduma periodā lomu nobīdīšanās vietā ienāk identitātes sasniegšana, bet izolācijas vietā – tuvība (Erikson, 1959). Identitātes meklējumos cilvēkam nākas noteikt savu “Es”, savas prioritātes un vietu sociālajā pasaulē. Pēc Ērika Ēriksona atziņām, cilvēka identitātes izjūtu formē tieši agrīnās bērnības attīstības elementu kopums, kas savukārt nosaka pieaugušā vecumposmā indivīda dzīves kvalitāti.

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Lai darītu zobus baltākus, tos paradoksālā kārtā berzēja ar melnām bērza koka oglēm. Lai mazinātu zobu sāpes, dzēra ozolzīļu vai dievkociņu tēju, mazgāja galvu ar liepu lapu novārījumu, lika uz vaigiem dēles, smēķēja driģeņu sēklas, vībotnes, kaltētus zemes apiņus. Sāpošs zobs tika ārstēts ar piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vījgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.

Raksts tapa sadarbībā ar Dr. Jūlija Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Zinātniskās zobārstniecības pirmsākumi baltu teritorijās meklējami laikā, kad materiālistiski domājošiem eiropiešiem radās aizdomas, ka siļķes acs, uzlikta sāpošajam zobam, varētu arī nebūt gana labs farmakoloģisks līdzeklis. Šai laikā latvieši dzīvoja Krievijas impērijā.


Krievijas impērijā pirmā zobārstniecības skola tika atvērta 1881. gadā un visai drīz tur klāt bija arī pirmie latvieši. Kādi latviešu zobārsti, iespējams, būtu atrodami Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā (1822) un Krievu ārstu biedrībā (1888), bet savu biedrību latviešu ārsti nodibināja 1902. gadā. Pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Institūtā pie fakultātes dekānes, profesores Čēmas glabājas pirmās biedrības protokolu grāmata (foto!), un tās pirmais kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu un tinti 1909. gada 11. janvārī veiktais ieraksts liecina, ka biedrības valdē ievēlēti K. Barons, P. Birze, O. Bērtule, un E. Hibšmanis, sapulcē ticis nolemts, ka nepieciešams domāt par zobu un mutes klīnikas izveidošanu.

Gadsimtu mijā sākās zobārstniecības profesionalizēšanās Latvijā. Bez Latviešu zobārstu biedrības Rīgā 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgas Odontologu biedrība, Rīgas Zobārstu biedrība un Latvijas Profesionālā zobārstu savienība, kurās fokusējās profesionālā enerģija un zinātniskā doma.

Kārlis Janaus, kurš 1900. gadā nokārtoja valsts eksāmenu zobārstniecībā Maskavas universitātē, bija viens no pirmajiem, kas latviešu valodā sāka tautai skaidrot, kā kopjami un sargājami zobi. 1903. gadā Latviešu biedrība izdeva viņa grāmatiņu „Zobi un viņu kopšana”.

Par pirmo latviešu zobārsti – sievieti, kurām vēlāk zobārstniecībā būs dominējoša loma, kļuva Late Veibele (1877. – 1949.). Veibele, beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju, turpināja mācības Pēterburgas zobārstniecības skolā un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu Kara medicīnas akadēmijā (1901.). Pēc studijām strādājusi pie F. Mierkalna. K. Baronam Latvijas Augstskolā iedibinot Zobārstniecības nodaļu, kļuva par viņa asistenti. Piedalījusies 2. Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ar referātu par medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem. Arī Latei Veibelei nav bijušas svešas literāras intereses, kontaktējusi ar Raini, rakstījusi „Dienas Lapai” recenzijas par teātra izrādēm un tulkojusi daiļliteratūru, ne šādu tādu, bet, piemēram, Čehova.

Galvenie varoņi no noveles “Būris”

Galvenie varoņi no noveles “Būris”

Edmunds Bērzs – viņš bija ļoti neviennozīmīga persona. Viņš bija ne īpaši stabils, jo viņam varēja mainīties garastāvoklis: «Dažbrīd viņš bija mazrunīgs un kluss…Dažbrīd metās Edītei klāt. Sagrāba, sāka ņurdzīt…». Edmunds bija ļoti uzticīgs savam darbam, bet pārējām lietām reti pievērsa uzmanību: «Precīzs viņš bija vienīgi darba jautājumos, citur uz viņu nevarēja paļauties»; šī pazīme izpaudās situācijā, kad viņš mēģināja pierunāt savu priekšnieku realizēt viņa projektu un teica: «…es tevi neatstāšu, kamēr nebūsi piezvanījis». Bērzs ļoti gribēja dzīvot; sēžot būrī, viņš pateica: «Dzīvot vai mirt? Un es pieņemšu vienbalsīgu lēmumu: dzīvot!».

Valdis Strūga – godīgs, principiāls cilvēks. Viņš neko nebaidījās un bieži vien gaidīja problēmas, lai tās risināt: «Vīri aiz muguras apstājas, saklaigājās, bet neko nepieklājīgu neteica. Žēl. Strūga to tikai vien gaidīja, lai grieztos atpakaļ». Strūga arī bija uzticīgs savam darbam, un nevar pateikt, ka viņam tās nepatika: «Strūga juta sevī pamostamies parasto enerģiju un darba prieku» – to viņš sajuta pēc Edītes ziņojuma par vīra pazušanu. «Strūga nebija ne skeptiķis, ne morālists. Cinisms viņam bija svešs. Galvenais bija – palikt uzticīgam pašam sev».

Kārlis Dindāns – viens no gudrākiem un prātīgākiem noziedzniekiem, kam bija savs noteikts mērķis. Viņu interesēja tikai materiālā bagātība: «Viņam patika nauda un skaistas lietas. Viņam patika skaistas sievietes. Mīlas baudas un naudas baudas. Patika būt bagātam un brīvam no visām saistībām». Tas arī liecina par to, ka cilvēks ir aprobežots cilvēks – kurš var dabūt naudu, bet izmanto to tikai sev labā, nevis padarot par labāku visu sabiedrību. Dindāns tomēr bija pārliecināts savos spēkos: «Viņš bija pārliecināts, ka, ievērojot visus drošības noteikumus, veicot piesardzības pasākumus, var sveikā iziet cauri visiem likuma zobiem». Taču tā vairs nevarēja turpināties, jo pat tāds cilvēks kā Kārlis apzinājās – viņš bija negodīgs pats pret sevi: «Viņš bija pārkāpis savu vienīgo bausli – nedarīt pāri citiem cilvēkiem».

Dzimumzīmju noņemšana

Dzimumzīmju noņemšana

Katram cilvēkam pasaulē ir vairākas dzimumzīmes. Savā ziņā tā ir īpašaiezīme, kas padara katra cilvēka ķermeni neatkārtojamu un individuālu. Dažas no tām, piemēram Merilinas Monro slavenā dzimumzīme virs augšlūpas, tiek uzskatītas par skaistuma standartu un unikālu rotu. 

Taču mēdz būt gadījumi, kad dzimumzīme liecina par kaut ko sliktu un signalizē, ka ar organismu kaut kas nav kārtībā. Skaists un šķietami miermīlīgs pigmenta plankums var transformēties par ādas saslimšanu ar nopietnām sekām. Šādās situācijās mūsdienu medicīnā plaši tiek pielietota dzimumzīmju noņemšana. Visu par to mēs jums pastāstīsim šajā rakstā.

Kuros gadījumos jālikvidē dzimumzīmes?

Dzimumzīmes var liecināt par tik nopietnu saslimšanu kā melanoma jeb ādas vēzis. Par to varētu liecināt pēkšņa līdz šim nebijušas dzimumzīmes parādīšanas vai jau esošo dzimumzīmju lieluma, formas vai krāsas izmaiņas. Nereti šādas dzimumzīmes var būt sāpīgas un asiņot, uz to virsmas var pazust apmatojums un veidoties apsārtumi. Īsāk sakot – ja jūs pamanāt “aizdomīgu dzimumzīmi vai pigmenta plankumu” uz sava ķermeņa, noteikti nekavējoties vēršaties pie ārsta. 

Par procedūru

Ja ārstam ir radušās aizdomas, ka dzimumzīme varētu būt ļaundabīga, jums tiks nozīmēta ķirurģiska dzimumzīmes noņemšana. Šī procedūra ir pavisam nesāpīga, jo tiek veikta zem vietējās narkozes. Ķirurģiska dzimumzīmes likvidēšana ir visdrošākā metode, kā tikt vaļā no dzimumzīmes. Tā tiek pilnībā likvidēta un neatstāj nekādas sekas. Procedūras laikā skartā vieta tiek apstrādāta ar zemādas kosmētiskajām šuvēm, kas tiek noņemtas pēc 7-9 dienām. Operācijas vieta pilnībā sadzīst 1-2 nedēļu laikā un pilnībā neatstāj rētas. Pēc operācijas ķirurgs likvidēto dzimumzīmi nosūta histoloģiskai izmeklēšanai, lai noskaidrotu, vai tā ir bijusi ļaundabīga un nozīmētu tālāko ārstēšanās plānu. Uzreiz pēc operācijas pacients var doties mājās. Kādu laiku pēc operācijas brūces vietu nedrīkst traumēt, smērēt ar kosmētiskiem līdzekļiem un jāatsakās no pirts apmeklēšanas un aktīvas sportošanas. Noteikti būtu jāseko līdzi visiem ķirurga ieteikumiem. Svarīgi atcerēties, ka gadījumos, ja pēc operācijas brūces vietā parādās krevele, nekādā gadījumā to nedrīkst aiztikt. Kad tā sadzīs, tā pati pilnībā izzudīs.

Dzimumzīmju noņemšana ir pilnīgi droša procedūra, kas var pasargāt cilvēku no ļoti nepatīkamām sekām. Ir ļoti būtiski sekot līdzīgi izmaiņām savā ķermenī, pamanīt “aizdomīgas” dzimumzīmes un savlaicīgi vērsties pie ārsta pēc palīdzības. Tikai tas slimību gadījumā var garantēt jums pilnīgu atveseļošanos bez turpmākiem sarežģījumiem!