Ragnsells Skapis

Edmunds Bērzs – viņš bija ļoti neviennozīmīga persona. Viņš bija ne īpaši stabils, jo viņam varēja mainīties garastāvoklis: «Dažbrīd viņš bija mazrunīgs un kluss…Dažbrīd metās Edītei klāt. Sagrāba, sāka ņurdzīt…». Edmunds bija ļoti uzticīgs savam darbam, bet pārējām lietām reti pievērsa uzmanību: «Precīzs viņš bija vienīgi darba jautājumos, citur uz viņu nevarēja paļauties»; šī pazīme izpaudās situācijā, kad viņš mēģināja pierunāt savu priekšnieku realizēt viņa projektu un teica: «…es tevi neatstāšu, kamēr nebūsi piezvanījis». Bērzs ļoti gribēja dzīvot; sēžot būrī, viņš pateica: «Dzīvot vai mirt? Un es pieņemšu vienbalsīgu lēmumu: dzīvot!».

Valdis Strūga – godīgs, principiāls cilvēks. Viņš neko nebaidījās un bieži vien gaidīja problēmas, lai tās risināt: «Vīri aiz muguras apstājas, saklaigājās, bet neko nepieklājīgu neteica. Žēl. Strūga to tikai vien gaidīja, lai grieztos atpakaļ». Strūga arī bija uzticīgs savam darbam, un nevar pateikt, ka viņam tās nepatika: «Strūga juta sevī pamostamies parasto enerģiju un darba prieku» – to viņš sajuta pēc Edītes ziņojuma par vīra pazušanu. «Strūga nebija ne skeptiķis, ne morālists. Cinisms viņam bija svešs. Galvenais bija – palikt uzticīgam pašam sev».

Kārlis Dindāns – viens no gudrākiem un prātīgākiem noziedzniekiem, kam bija savs noteikts mērķis. Viņu interesēja tikai materiālā bagātība: «Viņam patika nauda un skaistas lietas. Viņam patika skaistas sievietes. Mīlas baudas un naudas baudas. Patika būt bagātam un brīvam no visām saistībām». Tas arī liecina par to, ka cilvēks ir aprobežots cilvēks – kurš var dabūt naudu, bet izmanto to tikai sev labā, nevis padarot par labāku visu sabiedrību. Dindāns tomēr bija pārliecināts savos spēkos: «Viņš bija pārliecināts, ka, ievērojot visus drošības noteikumus, veicot piesardzības pasākumus, var sveikā iziet cauri visiem likuma zobiem». Taču tā vairs nevarēja turpināties, jo pat tāds cilvēks kā Kārlis apzinājās – viņš bija negodīgs pats pret sevi: «Viņš bija pārkāpis savu vienīgo bausli – nedarīt pāri citiem cilvēkiem».

Ceļojums Duātā ir stingri sadalīts pa stundām, un mirušajam ir ne tikai jāspēj pārvarēt pārbaudījumus, bet arī iekļauties atvēlētajā laikā. Kad dvēsele nonāk Duātā, tā ar noteiktu lūgšanu palīdzību tiek uzņemta Re un tā pavadoņu laivā. Tālāk dvēsele nonāk atpūtas telpā (Jaunās valsts laikā – Re ielejā), un Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu uzraudzībā noteik pirmā dvēseļu tiesa. Vispirms mirušais ite Negatīvo atzīšanos, kas ir godīgs uzskaitījums ar tiem četrdesmit diviem grēkiem, kas dzīves laikā nekad nav veikti , tad tiek svērta sirds. To veic Anubiss, kurš mirušā sirds svaru salīdzina ar spalvu, ko nodrošina taisnības un patiesības dieviete Maata. Ja svēršanas rezultātā atklājas, ka mirušais ir daudz grēkojis, to aprij Ammits, bet, ja vieglāka, tad Ozīriss apspriežas ar Četrdesmit diviem tiesnešiem , vai šī persona ir pelnījusi turpināt ceļu. Tiem, kam netiek neatļauts turpināt ceļu, piešķir zemes gabalu apsaimniekošanai, savukārt pārējās dvēseles iegūst tiesības runāt un doties uz Duātas otro apgabalu.
Otrajā stundā Re laiva ar pieaugošu pavadoņu skaitu nonāk otrajā apgabalā. Tai netālu ir vēl četras citas laivas – mēness laiva ar Totu, laiva ar Maatas varas atribūtiem, laiva ar Ozīrisu un laiva ar maizes un labības dievībām, kas pabaro taisnīgās dvēseles. Šajā stundā iznīcina saules dievu nepielūgušās dvēseles.

Trešajā stundā laivas nonāk vietā, ko sauc par Pertiju jeb ‘’Piekrastes dieva valsti’’, kur notiek atkārtota dvēseļu pārbaude un šķirošana. Šeit uz mūžu paliek tās dvēsele, kas nezina Pertijas noslēpumus: noteiktus buramvārdus un noteiktu dievību vārdus.

Ceturtajā stundā ceļotājs peld pa vietu, ko ieskauj tuksneši un kur pazemes valstības upe ir kļuvusi sekla. Mirušā dvēselei, lai pārvarētu tuksnešus un seklo upi, ir jāzina noteiktas lūgšanas un buramvārdus. Kādā no brīžiem Re laiva pārvēršas par čūsku, un dvēselei ir jāspēj no tās neatpalikt un izmantot čūskas izveidoto pacēlumu, lai sāktu ceļu uz Imhetu (Jaunās valsts laikā -Iaru) jeb ‘’svētlaimības laukiem’’.

Piektajā stundā laiva nonāk visdziļākajā Duātas valstības apgabalā Amentā –’’ vietā, kur dzimst dievi’’, kur norit maģiskas darbības, lai saule no rīta spētu atdzimt no jauna. Pēc Senās valsts laika priekšstatiem, šeit mirstīgo dvēseles pievienojas dieviem, bet valdnieku dvēseles nokļūst dievu kārtā. No šejienes valdnieku dvēseles nonāk debesīs nonāk debesīs, bet pārējās – turpina ceļu.

Sestajā stundā Met-chet-Mu-Nebt-Tuat apgabalā saules dievs savienojas ar mirušā ķermeni – mūmiju. Šī savienošanās nenotiek ar visiem mirušajiem, tikai tiem, kuriem ir izdevies izairīties no pazemes čūskas, kas aprij cilvēku ēnas. Bez ēnas ķermenis nespēj savienoties ar dvēseli un augšamcelties.
Septītajā stundā Re ar pavadoņiem, izejot caur Ozīrisa vārtiem, nonāk Tefet-Asar, kur saules dievam nākas cīnīties ar Apopu – čūsku, tumsas un haosa briesmoni, kas, gribēdama aizkavēt tālāko ceļojumu, izdzer visu pazemes upes ūdeni. Ra ar burvestību un nolādējumu palīdzību uzvar Apopu, bet, lai izvairītos no čūskas dusmām, mirušo dvēselēm jāzin tos pašus vārdus, ko cīņā izmanto saules dievs.

Astotajā stundā saules laiva nonāk Tebat-Ne-teru-s jeb ‘’dievu sarkofāgā’’ – smiltīs ietvertā pilsētā, kuru sargā vārti ar nosaukumu ‘’tie, kas nomodā bez noguruma’’. Upes krastos guļ dvēseles, kuras saules dieva tuvumā pamostās, bet pēc tam atkal aizmieg. Dažām no dvēselēm ir ļauts pievienoties procesijai.

Devītajā stundā laiva nonāk ūdeņu dieva Nuna valstībā. Tur mīt ‘’aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku’’ un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmītā stunda tiek pavadīta apgabalā ‘’ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem’’. Šeit nonāk tikai tās dvēseles, kas patiesi ticējušas saules dieva atdzimšanai un kuras ‘’mirdzošā debess dzemdēs no jauna’’.

Vienpadsimtā nakts stunda ir pēdējais brīdis, kad tiek veikta dvēseļu šķirošana. Tas notiek vietā, kuru sauc par Re-En-Kerert-Apt-Katu. Šajā apgabalā dievības ar dunčiem rokās stāv pie bedrēm un noraugās, kā tiek sadedzinātas palikušo grēcinieku ēnas. Dvēseles, kas izturējušas šo šķirošanu tiek atzītas par pilnībā šķīstām un iegūst mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā saules dieva piedzimšanu.

Pēdējā stunda ir ‘’pirmatnējās tumsas gals’’. Šajā Duātas valsts apgabalā debess dieviete Nuta ir dzemdējusi jauno saules dievu skarabeja Hepri veidolā, kurš apstaro visu pasauli : zemi, dabu un cilvēkus.

Lai mirušā dvēsele varētu piedzīvot augšāmcelšanos, tai bija jāpārvar dažādi pārbaudījumi, kā mirušo tiesa, ceļojums cauri Duātai, dzīšanās pakaļ Re laivai, sadursme ar Apopu. Dvēselei bija labi jāpārzin un jāprot pielietot buramvārdus no Mirušo grāmatas. Duātā varēja ļoti viegli pazaudēt kādu no deviņām cilvēka daļām, tādējādi uz visiem laikiem zaudējot iespēju no jauna nonākt ’’dienas gaismā’’.