Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

vīrietis ar skaistiem zobiem

Lai darītu zobus baltākus, tos paradoksālā kārtā berzēja ar melnām bērza koka oglēm. Lai mazinātu zobu sāpes, dzēra ozolzīļu vai dievkociņu tēju, mazgāja galvu ar liepu lapu novārījumu, lika uz vaigiem dēles, smēķēja driģeņu sēklas, vībotnes, kaltētus zemes apiņus. Sāpošs zobs tika ārstēts ar piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vījgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.

Raksts tapa sadarbībā ar Dr. Jūlija Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Zinātniskās zobārstniecības pirmsākumi baltu teritorijās meklējami laikā, kad materiālistiski domājošiem eiropiešiem radās aizdomas, ka siļķes acs, uzlikta sāpošajam zobam, varētu arī nebūt gana labs farmakoloģisks līdzeklis. Šai laikā latvieši dzīvoja Krievijas impērijā.


Krievijas impērijā pirmā zobārstniecības skola tika atvērta 1881. gadā un visai drīz tur klāt bija arī pirmie latvieši. Kādi latviešu zobārsti, iespējams, būtu atrodami Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā (1822) un Krievu ārstu biedrībā (1888), bet savu biedrību latviešu ārsti nodibināja 1902. gadā. Pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Institūtā pie fakultātes dekānes, profesores Čēmas glabājas pirmās biedrības protokolu grāmata (foto!), un tās pirmais kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu un tinti 1909. gada 11. janvārī veiktais ieraksts liecina, ka biedrības valdē ievēlēti K. Barons, P. Birze, O. Bērtule, un E. Hibšmanis, sapulcē ticis nolemts, ka nepieciešams domāt par zobu un mutes klīnikas izveidošanu.

Gadsimtu mijā sākās zobārstniecības profesionalizēšanās Latvijā. Bez Latviešu zobārstu biedrības Rīgā 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgas Odontologu biedrība, Rīgas Zobārstu biedrība un Latvijas Profesionālā zobārstu savienība, kurās fokusējās profesionālā enerģija un zinātniskā doma.

Kārlis Janaus, kurš 1900. gadā nokārtoja valsts eksāmenu zobārstniecībā Maskavas universitātē, bija viens no pirmajiem, kas latviešu valodā sāka tautai skaidrot, kā kopjami un sargājami zobi. 1903. gadā Latviešu biedrība izdeva viņa grāmatiņu „Zobi un viņu kopšana”.

Par pirmo latviešu zobārsti – sievieti, kurām vēlāk zobārstniecībā būs dominējoša loma, kļuva Late Veibele (1877. – 1949.). Veibele, beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju, turpināja mācības Pēterburgas zobārstniecības skolā un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu Kara medicīnas akadēmijā (1901.). Pēc studijām strādājusi pie F. Mierkalna. K. Baronam Latvijas Augstskolā iedibinot Zobārstniecības nodaļu, kļuva par viņa asistenti. Piedalījusies 2. Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ar referātu par medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem. Arī Latei Veibelei nav bijušas svešas literāras intereses, kontaktējusi ar Raini, rakstījusi „Dienas Lapai” recenzijas par teātra izrādēm un tulkojusi daiļliteratūru, ne šādu tādu, bet, piemēram, Čehova.