Kā pasauli ietekmēja lielākie ģeogrāfiskie atklājumi

Kā pasauli ietekmēja lielākie ģeogrāfiskie atklājumi

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi bija svarīgs notikums, kas izmainīja visu pasauli. Viens no iemesliem kāpēc tie sākās bija garšvielu un dārgmetālu trūkums Eiropā. Eiropieši pa sauszemes ceļiem vairs nevarēja tikt uz Indiju, jo priekšā bija Osmaņu impērija. Tāpēc Kristofers Kolumbs devās savā pirmajā braucienā uz Indiju. Viņš zināja, ka zeme ir apaļa un, ka braucot pa okeānu pretējā virzienā var nokļūt Indijā. To darot, Kolumbs tomēr nenokļuva Indijā, bet gan Amerikā.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ilga no 15. līdz 17. gadsimtam. Kolumbs, lielā pārliecībā, ka ir atradis Indiju, nosauca jaunatklātās zemes iedzīvotājus par indiāņiem. Eiropieši saprata, ka ir atklāta jauna zeme un devās uz turieni. Sadūrās divas kultūras. Eiropieši bija kristīgi cilvēki un nonākuši Amerikā, saprata, ka indiāņi ir pagāni un viņu zemē vajadzētu ieviest ticību. Eiropieši vēlējās izmantot indiāņus kā vergus, taču laika gaitā tika saprasts, ka indiāņi nav labs darbaspēks, tāpēc sākās masveida afrikāņu vešana uz Ameriku. Kolīdz afrikāņi sāka dzīvot Amerikā, sākās dažādu rasu sajaukšanās un izveidojās jaunas rases. Indiāņi tika uzskatīti par pagāniem, tāpēc eiropieši nolēma iznīcināt indiāņu kultūru.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ieviesa arī pamatīgu tehnoloģiju attīstību. Sākās modernāku kuģu būvniecība, ar kuriem ērtāk varēja pārvietoties un ceļot. Attīstījās arī navigācijas ierīces, lai atvieglotu dzīvi jūrasbraucējiem. Attīstījās militāro ieroču daudzveidības. Tā laika cilvēkiem līdz ar visu mainījās arī domāšanas veids tieši ticības ziņā. Lielo ģeogrāfisko atklājumu pašā sākumā ticība Dievam un arī patriotisms mudināja jūrasbraucējus doties tālajā ceļā. Protams, bija vajadzīgas atļaujas un nauda.

Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem pasaule tika dalīta vairākās daļās. Kartē tika novilktas divas robežas. Viena tika novilkta pie Amerikas un vēlāk, kad cilvēki saprata, ka zeme ir apaļa, otra tika novilkta Eirāzijas austrumu daļā. Viss, kas atradās iekšpus šīm abām svītrām, pienācās Portugālei, taču atlikušais, kas palika ārpusē pienācās Spānijai. Vēlāk jūrasbraucēji brauca ne tikai no Spānijas un Portugāles, bet arī no Francijas un Lielbritānijas. Kolumba pirmais brauciens notika 1492. gadā, bet 1577. gadā arī Dreiks no Lielbritānijas sāka apceļot pasauli. Briti un franči savā ziņā bija gudrāki par spāņiem un portugāļiem. Arī briti un franči sāka atklāt jaunas zemes un šīm divām novilktajām svītrām, kas sadalīja pasauli, vairs nebija nekādas jēgas. 1521. gadā Magelāns no Spānijas bija pirmais, kas apbrauca apkārt visai pasaulei. Diemžēl Filipīnu salās viņš gāja bojā, bet ceļojumu pabeidza viņa biedri.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ir ļoti nozīmīgi pasaules vēsturē. Tie atnesa gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Kaut kas tika iznīcināts, kaut kas tika atklāts un kaut kas tika arī sasniegts. Katra tauta pārsēja viena otru atklājumos un sasniegumos. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi patiešām izmainīja pasauli un to sekas var saskatīt arī šodien.

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Latvijas Stomatoloģijas institūta vēsture

Lai darītu zobus baltākus, tos paradoksālā kārtā berzēja ar melnām bērza koka oglēm. Lai mazinātu zobu sāpes, dzēra ozolzīļu vai dievkociņu tēju, mazgāja galvu ar liepu lapu novārījumu, lika uz vaigiem dēles, smēķēja driģeņu sēklas, vībotnes, kaltētus zemes apiņus. Sāpošs zobs tika ārstēts ar piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vījgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.

Raksts tapa sadarbībā ar Dr. Jūlija Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Zinātniskās zobārstniecības pirmsākumi baltu teritorijās meklējami laikā, kad materiālistiski domājošiem eiropiešiem radās aizdomas, ka siļķes acs, uzlikta sāpošajam zobam, varētu arī nebūt gana labs farmakoloģisks līdzeklis. Šai laikā latvieši dzīvoja Krievijas impērijā.


Krievijas impērijā pirmā zobārstniecības skola tika atvērta 1881. gadā un visai drīz tur klāt bija arī pirmie latvieši. Kādi latviešu zobārsti, iespējams, būtu atrodami Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā (1822) un Krievu ārstu biedrībā (1888), bet savu biedrību latviešu ārsti nodibināja 1902. gadā. Pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Institūtā pie fakultātes dekānes, profesores Čēmas glabājas pirmās biedrības protokolu grāmata (foto!), un tās pirmais kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu un tinti 1909. gada 11. janvārī veiktais ieraksts liecina, ka biedrības valdē ievēlēti K. Barons, P. Birze, O. Bērtule, un E. Hibšmanis, sapulcē ticis nolemts, ka nepieciešams domāt par zobu un mutes klīnikas izveidošanu.

Gadsimtu mijā sākās zobārstniecības profesionalizēšanās Latvijā. Bez Latviešu zobārstu biedrības Rīgā 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgas Odontologu biedrība, Rīgas Zobārstu biedrība un Latvijas Profesionālā zobārstu savienība, kurās fokusējās profesionālā enerģija un zinātniskā doma.

Kārlis Janaus, kurš 1900. gadā nokārtoja valsts eksāmenu zobārstniecībā Maskavas universitātē, bija viens no pirmajiem, kas latviešu valodā sāka tautai skaidrot, kā kopjami un sargājami zobi. 1903. gadā Latviešu biedrība izdeva viņa grāmatiņu „Zobi un viņu kopšana”.

Par pirmo latviešu zobārsti – sievieti, kurām vēlāk zobārstniecībā būs dominējoša loma, kļuva Late Veibele (1877. – 1949.). Veibele, beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju, turpināja mācības Pēterburgas zobārstniecības skolā un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu Kara medicīnas akadēmijā (1901.). Pēc studijām strādājusi pie F. Mierkalna. K. Baronam Latvijas Augstskolā iedibinot Zobārstniecības nodaļu, kļuva par viņa asistenti. Piedalījusies 2. Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ar referātu par medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem. Arī Latei Veibelei nav bijušas svešas literāras intereses, kontaktējusi ar Raini, rakstījusi „Dienas Lapai” recenzijas par teātra izrādēm un tulkojusi daiļliteratūru, ne šādu tādu, bet, piemēram, Čehova.

Anglijas viduslaikos

Rezumējot informāciju, var secināt, ka Anglijas revolūcijas pārvaldes forma mainās no sākotnējās monarhiskās iekārtas uz parlamentāru konstitucionālu monarhiju, kur monarhs vienpersoniski nedrīkst pieņemt lēmumus vairs.

Uzzinām, ka karaļa atbalstītāji tika saukti par rojālistiem, taču parlamenta atbalstītāji par parlamentāristiem. Vairāku gadu garumā pēc vairākiem kariem uzvaru izcīnīja parlaments, kurš vērsās pret to laiku karali Čārlzu I un viņa vienpersonisko lēmumu pieņemšanu, neuzklausot parlamentu.

Darba mērķis tika realizēts – tika pētīta Anglijas revolūcijas norise gadu laikā pa karu posmiem. Tika izpētīti arī revolūcijas cēloņi un sekas. Divi nozīmīgākie cēloņi bija reliģiskās un politiskās nesaskaņas. Galvenās revolūcijas sekas ir rojālistu un parlamentāristu vienošanās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas, un kā rezultātā izveidojās parlamentāra konstitucionāla monarhija. Darbā aprakstītās personas arī tika izpētītas, kā Olivers Kromvels, ietekmīgais karavadonis, un karalis Čārlzs II. Protams, Čārlzs I arī bija nozīmīga persona Anglijas revolūcijā, taču par viņu plaši tika aprakstīts pirmajā un otrajā nodaļā, tāpēc nebija nepieciešams izdalīt atsevišķu nodaļu viņam.

Būtisks notikums bija, kad tika tiesāts karalis Čārlzs I līdz nāves sodam. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku, kur Olivers Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Tomēr pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt troni, atjaunojot monarhiju, taču turpmāk parlaments arī iesaistījās Anglijas pārvaldē.