Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Kad cilvēks skaitās pieaudzis?

Joprojām nav skaidrs, vai pēc jaunības vecumposmā mainās cilvēka intelektuālās jeb kognitīvās spējas, vai mainās un attīstās cilvēka kompetence. Pastāv jautājums: vai turpinās kognitīvā attīstība pēc jaunības perioda? 20. gadsimta sākumā zinātnieki bija pārliecināti, ka kognitīvās attīstības virsotni cilvēki sasniedz jaunības gadu beigās vai brieduma sākumā, taču jau 20. gadsimta 40. gados tika iegūti pretēji rezultāti (IVhitbourne, 1986). Kā vienu no pētījumu atšķirīgu rezultātu iemesliem var minēt cilvēku izglītības līmeni. Tika novērots, ka vairāk izglītotiem cilvēkiem 1Q testos rādītāju paaugstināšanās tendence saglabājas arī brieduma gados, savukārt mazāk izglītotiem šī tendence nav tik izteikta (Schaie, 1983). Agrīnajā briedumā cilvēks izmanto visas intelektuālās spējas, lai veidotu karjeru un izvēlēto dzīvesveidu. Šo periodu Šaji sauc arī par sasniegumu.

Agrīnais pieauguša cilvēka vecums ir arī optimālu fizisku iespēju laiks. Lielākā daļa sportistu savu fizisko sasniegumu virsotni atkarībā no sporta veida sasniedz vecumā no deviņpadsmit līdz divdesmit sešiem gadiem, bet ir arī daži leģendāri izņēmumi (Schultz& Curnow, 1988).

Ēriks Ēriksons (1902 – 1994) saglabāja uzskatu, ka cilvēku attīstība norisinās psihosociālos posmos, un ka agrīnā pieauguša cilvēka vecuma posms iezīmē laiku, kad indivīdi tiecas pēc personiskām attiecībām. Zigmunds Freids (1856 – 1939) pauda uzskatu, ka veselīgs pieaugušais cilvēks ir tāds, kurš var “mīlēt un strādāt”. Vienkārši izsakoties, šī attīstības fāze ir pamatā saistīta ar attiecībām un darbu.

Agrīnā brieduma attīstību nosaka iepriekšējo vecumposmu attīstība, kā lojalitāte, kompromiss, uzupurēšanās savstarpējās attiecībās. Ir izteiktas draudzības un mīlestības vajadzības. Agrīnajā briedumā attīstās tikumiskās un estētiskās jūtas, stabilizējas raksturs, ir apgūtas sociālās funkcijas. Cilvēks šajā vecumā tiecas pēc ideāla, pēc vēlēšanās pārveidot pasauli, pēc dzīves jēgas meklēšanas. Cilvēku raksturo centieni virzīties uz augstu kvalifikāciju, apgūt zināšanas un prasmes, iesaistīt ies sabiedriskajā darbībā, izklaidēties.

Agrīnā brieduma periodā lomu nobīdīšanās vietā ienāk identitātes sasniegšana, bet izolācijas vietā – tuvība (Erikson, 1959). Identitātes meklējumos cilvēkam nākas noteikt savu “Es”, savas prioritātes un vietu sociālajā pasaulē. Pēc Ērika Ēriksona atziņām, cilvēka identitātes izjūtu formē tieši agrīnās bērnības attīstības elementu kopums, kas savukārt nosaka pieaugušā vecumposmā indivīda dzīves kvalitāti.