Dzimumzīmju noņemšana

Dzimumzīmju noņemšana

Katram cilvēkam pasaulē ir vairākas dzimumzīmes. Savā ziņā tā ir īpašaiezīme, kas padara katra cilvēka ķermeni neatkārtojamu un individuālu. Dažas no tām, piemēram Merilinas Monro slavenā dzimumzīme virs augšlūpas, tiek uzskatītas par skaistuma standartu un unikālu rotu. 

Taču mēdz būt gadījumi, kad dzimumzīme liecina par kaut ko sliktu un signalizē, ka ar organismu kaut kas nav kārtībā. Skaists un šķietami miermīlīgs pigmenta plankums var transformēties par ādas saslimšanu ar nopietnām sekām. Šādās situācijās mūsdienu medicīnā plaši tiek pielietota dzimumzīmju noņemšana. Visu par to mēs jums pastāstīsim šajā rakstā.

Kuros gadījumos jālikvidē dzimumzīmes?

Dzimumzīmes var liecināt par tik nopietnu saslimšanu kā melanoma jeb ādas vēzis. Par to varētu liecināt pēkšņa līdz šim nebijušas dzimumzīmes parādīšanas vai jau esošo dzimumzīmju lieluma, formas vai krāsas izmaiņas. Nereti šādas dzimumzīmes var būt sāpīgas un asiņot, uz to virsmas var pazust apmatojums un veidoties apsārtumi. Īsāk sakot – ja jūs pamanāt “aizdomīgu dzimumzīmi vai pigmenta plankumu” uz sava ķermeņa, noteikti nekavējoties vēršaties pie ārsta. 

Par procedūru

Ja ārstam ir radušās aizdomas, ka dzimumzīme varētu būt ļaundabīga, jums tiks nozīmēta ķirurģiska dzimumzīmes noņemšana. Šī procedūra ir pavisam nesāpīga, jo tiek veikta zem vietējās narkozes. Ķirurģiska dzimumzīmes likvidēšana ir visdrošākā metode, kā tikt vaļā no dzimumzīmes. Tā tiek pilnībā likvidēta un neatstāj nekādas sekas. Procedūras laikā skartā vieta tiek apstrādāta ar zemādas kosmētiskajām šuvēm, kas tiek noņemtas pēc 7-9 dienām. Operācijas vieta pilnībā sadzīst 1-2 nedēļu laikā un pilnībā neatstāj rētas. Pēc operācijas ķirurgs likvidēto dzimumzīmi nosūta histoloģiskai izmeklēšanai, lai noskaidrotu, vai tā ir bijusi ļaundabīga un nozīmētu tālāko ārstēšanās plānu. Uzreiz pēc operācijas pacients var doties mājās. Kādu laiku pēc operācijas brūces vietu nedrīkst traumēt, smērēt ar kosmētiskiem līdzekļiem un jāatsakās no pirts apmeklēšanas un aktīvas sportošanas. Noteikti būtu jāseko līdzi visiem ķirurga ieteikumiem. Svarīgi atcerēties, ka gadījumos, ja pēc operācijas brūces vietā parādās krevele, nekādā gadījumā to nedrīkst aiztikt. Kad tā sadzīs, tā pati pilnībā izzudīs.

Dzimumzīmju noņemšana ir pilnīgi droša procedūra, kas var pasargāt cilvēku no ļoti nepatīkamām sekām. Ir ļoti būtiski sekot līdzīgi izmaiņām savā ķermenī, pamanīt “aizdomīgas” dzimumzīmes un savlaicīgi vērsties pie ārsta pēc palīdzības. Tikai tas slimību gadījumā var garantēt jums pilnīgu atveseļošanos bez turpmākiem sarežģījumiem!

12 stundas Duātā (Ēģipte)

12 stundas Duātā (Ēģipte)

Ceļojums Duātā ir stingri sadalīts pa stundām, un mirušajam ir ne tikai jāspēj pārvarēt pārbaudījumus, bet arī iekļauties atvēlētajā laikā. Kad dvēsele nonāk Duātā, tā ar noteiktu lūgšanu palīdzību tiek uzņemta Re un tā pavadoņu laivā. Tālāk dvēsele nonāk atpūtas telpā (Jaunās valsts laikā – Re ielejā), un Ozīrisa un četrdesmit divu tiesnešu uzraudzībā noteik pirmā dvēseļu tiesa. Vispirms mirušais ite Negatīvo atzīšanos, kas ir godīgs uzskaitījums ar tiem četrdesmit diviem grēkiem, kas dzīves laikā nekad nav veikti , tad tiek svērta sirds. To veic Anubiss, kurš mirušā sirds svaru salīdzina ar spalvu, ko nodrošina taisnības un patiesības dieviete Maata. Ja svēršanas rezultātā atklājas, ka mirušais ir daudz grēkojis, to aprij Ammits, bet, ja vieglāka, tad Ozīriss apspriežas ar Četrdesmit diviem tiesnešiem , vai šī persona ir pelnījusi turpināt ceļu. Tiem, kam netiek neatļauts turpināt ceļu, piešķir zemes gabalu apsaimniekošanai, savukārt pārējās dvēseles iegūst tiesības runāt un doties uz Duātas otro apgabalu.
Otrajā stundā Re laiva ar pieaugošu pavadoņu skaitu nonāk otrajā apgabalā. Tai netālu ir vēl četras citas laivas – mēness laiva ar Totu, laiva ar Maatas varas atribūtiem, laiva ar Ozīrisu un laiva ar maizes un labības dievībām, kas pabaro taisnīgās dvēseles. Šajā stundā iznīcina saules dievu nepielūgušās dvēseles.

Trešajā stundā laivas nonāk vietā, ko sauc par Pertiju jeb ‘’Piekrastes dieva valsti’’, kur notiek atkārtota dvēseļu pārbaude un šķirošana. Šeit uz mūžu paliek tās dvēsele, kas nezina Pertijas noslēpumus: noteiktus buramvārdus un noteiktu dievību vārdus.

Ceturtajā stundā ceļotājs peld pa vietu, ko ieskauj tuksneši un kur pazemes valstības upe ir kļuvusi sekla. Mirušā dvēselei, lai pārvarētu tuksnešus un seklo upi, ir jāzina noteiktas lūgšanas un buramvārdus. Kādā no brīžiem Re laiva pārvēršas par čūsku, un dvēselei ir jāspēj no tās neatpalikt un izmantot čūskas izveidoto pacēlumu, lai sāktu ceļu uz Imhetu (Jaunās valsts laikā -Iaru) jeb ‘’svētlaimības laukiem’’.

Piektajā stundā laiva nonāk visdziļākajā Duātas valstības apgabalā Amentā –’’ vietā, kur dzimst dievi’’, kur norit maģiskas darbības, lai saule no rīta spētu atdzimt no jauna. Pēc Senās valsts laika priekšstatiem, šeit mirstīgo dvēseles pievienojas dieviem, bet valdnieku dvēseles nokļūst dievu kārtā. No šejienes valdnieku dvēseles nonāk debesīs nonāk debesīs, bet pārējās – turpina ceļu.

Sestajā stundā Met-chet-Mu-Nebt-Tuat apgabalā saules dievs savienojas ar mirušā ķermeni – mūmiju. Šī savienošanās nenotiek ar visiem mirušajiem, tikai tiem, kuriem ir izdevies izairīties no pazemes čūskas, kas aprij cilvēku ēnas. Bez ēnas ķermenis nespēj savienoties ar dvēseli un augšamcelties.
Septītajā stundā Re ar pavadoņiem, izejot caur Ozīrisa vārtiem, nonāk Tefet-Asar, kur saules dievam nākas cīnīties ar Apopu – čūsku, tumsas un haosa briesmoni, kas, gribēdama aizkavēt tālāko ceļojumu, izdzer visu pazemes upes ūdeni. Ra ar burvestību un nolādējumu palīdzību uzvar Apopu, bet, lai izvairītos no čūskas dusmām, mirušo dvēselēm jāzin tos pašus vārdus, ko cīņā izmanto saules dievs.

Astotajā stundā saules laiva nonāk Tebat-Ne-teru-s jeb ‘’dievu sarkofāgā’’ – smiltīs ietvertā pilsētā, kuru sargā vārti ar nosaukumu ‘’tie, kas nomodā bez noguruma’’. Upes krastos guļ dvēseles, kuras saules dieva tuvumā pamostās, bet pēc tam atkal aizmieg. Dažām no dvēselēm ir ļauts pievienoties procesijai.

Devītajā stundā laiva nonāk ūdeņu dieva Nuna valstībā. Tur mīt ‘’aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku’’ un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmītā stunda tiek pavadīta apgabalā ‘’ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem’’. Šeit nonāk tikai tās dvēseles, kas patiesi ticējušas saules dieva atdzimšanai un kuras ‘’mirdzošā debess dzemdēs no jauna’’.

Vienpadsimtā nakts stunda ir pēdējais brīdis, kad tiek veikta dvēseļu šķirošana. Tas notiek vietā, kuru sauc par Re-En-Kerert-Apt-Katu. Šajā apgabalā dievības ar dunčiem rokās stāv pie bedrēm un noraugās, kā tiek sadedzinātas palikušo grēcinieku ēnas. Dvēseles, kas izturējušas šo šķirošanu tiek atzītas par pilnībā šķīstām un iegūst mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā saules dieva piedzimšanu.

Pēdējā stunda ir ‘’pirmatnējās tumsas gals’’. Šajā Duātas valsts apgabalā debess dieviete Nuta ir dzemdējusi jauno saules dievu skarabeja Hepri veidolā, kurš apstaro visu pasauli : zemi, dabu un cilvēkus.

Lai mirušā dvēsele varētu piedzīvot augšāmcelšanos, tai bija jāpārvar dažādi pārbaudījumi, kā mirušo tiesa, ceļojums cauri Duātai, dzīšanās pakaļ Re laivai, sadursme ar Apopu. Dvēselei bija labi jāpārzin un jāprot pielietot buramvārdus no Mirušo grāmatas. Duātā varēja ļoti viegli pazaudēt kādu no deviņām cilvēka daļām, tādējādi uz visiem laikiem zaudējot iespēju no jauna nonākt ’’dienas gaismā’’.

Pilsoņkara sekas Anglijā

Pilsoņkara sekas Anglijā

Kaut arī kara laikā ir ļoti grūti noteikt cietušo skaitu, tiek lēsts, ka Anglijas un Velsas konfliktā cieta aptuveni 85 000 cilvēku, turklāt 12 000 cilvēku mira. Kaujas zaudējumi Skotijā un Īrijā, kur iedzīvotāji bija aptuveni piektā daļa no Anglijas, joprojām bija nežēlīgāki. Skotijā gāja bojā 15 000 civiliedzīvotāju, un vēl 137 000 īru civiliedzīvotāju varētu būt gājuši bojā kara dēļ. Kopumā gandrīz 200 000 cilvēku jeb aptuveni 2,5 procenti civiliedzīvotāju zaudēja savu dzīvību, pateicoties triju karaļvalstu kariem šajā desmitgades laikā, padarot Anglijas revolūciju par asiņaināko konfliktu Britu salu vēsturē. Kopš šī perioda šo triju valstu tautām ir bijusi dziļa neuzticība pastāvīgajām armijām, bet idejas, kas pirmo riezi tika apspriestas 1640. gados, it īpaši par reliģiju un varas ierobežojumiem, ir saglabājušās līdz pat šai dienai.

Skaitļi par cietušajiem un bojā gājušajiem ir neuzticami, bet ir mēģināts sniegt aptuvenus datus. Anglijā konservatīvi dati ir par bojā gājušajiem slimības dēļ. Kara laikā izraisītās slimības dēļ mira aptuveni 100 000 cilvēku.

Skotijas cietušo skaitļi ir mazāk ticami, un ar tiem jābūt piesardzīgākiem. Zaudējumi ietver kara laikā ieslodzīto nāves gadījumi ar 10 000 ieslodzīto, kas neizdzīvoja vai neatgriezās mājās (8000 notverti pēc vienas kaujas un uzreiz deportēti, lai strādātu zemes īpašniekiem par viņu strādniekiem). Lai aprēķinātu mirušo skaitu no slimībām Skotijā nav datu, taču, ja Skotijas datiem tiek piemērota tāda pati slimības attiecība pret nāves gadījumiem no Anglijas datiem, tad Skotijā no kara izraisītajām slimībām mira aptuveni 60 000 cilvēku no viena miljona iedzīvotājiem.

Skaitļi par Īriju ir aprakstīti kā “pieņēmumu brīnumi”. Protams, Īrijai nodarītais postījums bija milzīgs. Pēc datiem 112 000 protestantu un 504 000 katoļu tika nogalināti ar mēru, karu un badu, tādējādi aptuveni 616 000 cilvēku nomira. Kaut šie skaitļi ir labākie pieejamie, tie joprojām tiek uzskatīti par provizoriskiem, jo tie neietver 40 000 cilvēku, kas izbēguši trimdā, no kuriem daži kalpoja kā karavīri Eiropas kontinentālajās armijās, bet citi tika pārdoti kā jauni Anglijas un Rietumindijas strādnieki. Daudzi no tiem, kas tika pārdoti zemes īpašniekiem Anglijā, galu galā attīstījās, taču daudzi no tiem, kas pārdoti zemes īpašniekiem Rietumindijā, strādāja līdz nāvei.

Pēc datiem nosakot, liecina, ka Anglija zaudēja 3,7%, Skotija 6%, kamēr Īrija zaudēja 41% no savas populācijas.

Kara kopējais politiskais iznākums bija tāds: Čārlza I tiesas process un nāves soda izpilde, angļu monarhijas aizstāšana ar Anglijas republiku, un tad ar Olivera Kromvela varu un vēlāk viņa dēla Ričarda valdību.

Beigās gan rojālisti, gan parlamentāristi vienojās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas.

Rezultātā radās konstitucionāla iekārta, laicīgās valsts forma, un reliģiskais radikālisms radīja deismu, kas jau nozīmē kristiānisma beigu cēlienu, pārvēršanos apgaismības filozofijā.

Uztura ietekme uz zobu veselību

Lai zobi ilgāk saglabātos veseli, ir pareizi jāēd. Uzturam jābūt pilnvērtīgam, sabalansētam, tam jāsatur visas zobu audu reģenerācijai nepieciešamās minerālvielas un vitamīnus, un iespējami mazāk cukura.

Ja jums ir aizdomas, ka jūsu zobi nav veseli, iesakam apmklēt Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecību (https://diennaktszobarstnieciba.lv/).

Mūsdienās produkti ar augstu cukura un tauku saturu, kas nav ilgi jākošļā, ir ļoti izplatīti un populāri. Rezultātā uz zobiem rodas aplikums, kurā lieliski jūtas baktērijas, kas naktī gluzi ka skābe sagrauž  zobu emalju. Visnevēlamākais zobiem ir mīksts un lipīgs ēdiens , kas satur cukuru vai cieti. Pie šiem pārtikas produktiem pieder visi saldumi, īpaši īrisi un karameles.Ēšanas laikā nelielas uztura daļiņas aizķeras zobu starpās un vēlāk kļūst par lielisku barojošu vidi mikroorganismiem. Pēc saldā ēdiena mutes dobums jāizskalo ar ūdeni, eliksīru, zobi jātīra ar suku, zobu diegu vai jāizlīdzas ar košļājamo gumiju. Ja higiēnas līdzekļi nav pieejami, var pagrauzt burkānu, svaigu gurķi vai marinētu gurķi, redīsu, salātlapu vai ābolu. Lai normāli funkcionētu, zobiem un žokļiem nepieciešama pastāvīga slodze. Tāpēc tikai mīkstas barības lietošana uzturā var veicināt zobu un smaganu saslimšanu. Svaigi dārzeņi un augļi ne tikai nodrošina organismu ar vitamīniem un šķiedrvielām, tie masē smaganas un palīdz zobiem pašattīrīties.

Ir jāpierod pašiem un jāiemāca arī bērniem, ka ar saldumiem našķoties vēlams ne biežāk kā reizi dienā. Ja vēlme šķiet nepārvarama, labāk priekšroku dot muslim ar svaigiem augļiem un pienu vai jogurtu.

Lai zobi būtu veseli, uzturā ir jāiekļauj:

  • Augu valsts produkti- dārzeņi, augļi, zaļumi un rieksti;
  • Piens, siers un biezpiens- tie aizsargā zobus no skābēm, kas rosina kariesa veidošanos;
  • 2-3 reizes nedēļā ēdienkartē jāiekļauj jūras zivis;
  • Polivitamīni, kas palīdz saglabāt imunitāti, rūpējas par pareizu vielmaiņu un nostiprina smaganas un zobus.

Ievērojot šos ieteikumus, zobi saņems visu, kas tiem nepieciešams, lai tie būtu stipri un veseli.

Īsi par Čarlzu II

Čārlzs II dzimis 1630. gadā, bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis. Sākumā pirms triju valstu karaļa statusa viņš bija Velsas princis, kā arī Kornvolas un Rotsjetas hercogs.

Čārlzam bija astoņpadsmit gadi, kad viņš uzzināja par sava tēva Čārlza I nāves soda izpildi. Čārlzs I bija sava tēva pilntiesīgais troņmantinieks, taču viņš netika pasludināts par karali, jo pēc viņa tēva nāves Anglija faktiski kļuva par republiku. Toties 1649. gada 5. februārī Skotijas parlaments pasludināja Čārlzu II par karali, un 1651. gada 1. janvārī viņš tika kronēts par Skotijas karali.

Kad Čārlzs II tika kronēts par Skotijas karali, Olivera Kromvela spēki sāka apdraudēt Čārlza pozīciju Skotijā, un pēc deviņiem mēnešiem Olivers Kromvels ar karaspēku uzbruka Čārlzam II. Daudzi skoti atteicās piedalīties karā. Tikai daži rojālisti pievienojās armijai, taču viss beidzās ar sakāvi. Rezultātā viņš bija spiests bēgt, kas viņam prasīja sešas nedēļas. Aizbēgdams viņš nodzīvoja deviņus gadus Francijā, tagadējā Nīderlandes teritorijā.

Pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt viņa mantoto troni. Viņš tika kronēts arī par Anglijas un Īrijas karali.

Anglijas viduslaikos

Rezumējot informāciju, var secināt, ka Anglijas revolūcijas pārvaldes forma mainās no sākotnējās monarhiskās iekārtas uz parlamentāru konstitucionālu monarhiju, kur monarhs vienpersoniski nedrīkst pieņemt lēmumus vairs.

Uzzinām, ka karaļa atbalstītāji tika saukti par rojālistiem, taču parlamenta atbalstītāji par parlamentāristiem. Vairāku gadu garumā pēc vairākiem kariem uzvaru izcīnīja parlaments, kurš vērsās pret to laiku karali Čārlzu I un viņa vienpersonisko lēmumu pieņemšanu, neuzklausot parlamentu.

Darba mērķis tika realizēts – tika pētīta Anglijas revolūcijas norise gadu laikā pa karu posmiem. Tika izpētīti arī revolūcijas cēloņi un sekas. Divi nozīmīgākie cēloņi bija reliģiskās un politiskās nesaskaņas. Galvenās revolūcijas sekas ir rojālistu un parlamentāristu vienošanās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas, un kā rezultātā izveidojās parlamentāra konstitucionāla monarhija. Darbā aprakstītās personas arī tika izpētītas, kā Olivers Kromvels, ietekmīgais karavadonis, un karalis Čārlzs II. Protams, Čārlzs I arī bija nozīmīga persona Anglijas revolūcijā, taču par viņu plaši tika aprakstīts pirmajā un otrajā nodaļā, tāpēc nebija nepieciešams izdalīt atsevišķu nodaļu viņam.

Būtisks notikums bija, kad tika tiesāts karalis Čārlzs I līdz nāves sodam. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku, kur Olivers Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Tomēr pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt troni, atjaunojot monarhiju, taču turpmāk parlaments arī iesaistījās Anglijas pārvaldē.