Rezumējot informāciju, var secināt, ka Anglijas revolūcijas pārvaldes forma mainās no sākotnējās monarhiskās iekārtas uz parlamentāru konstitucionālu monarhiju, kur monarhs vienpersoniski nedrīkst pieņemt lēmumus vairs.
Uzzinām, ka karaļa atbalstītāji tika saukti par rojālistiem, taču parlamenta atbalstītāji par parlamentāristiem. Vairāku gadu garumā pēc vairākiem kariem uzvaru izcīnīja parlaments, kurš vērsās pret to laiku karali Čārlzu I un viņa vienpersonisko lēmumu pieņemšanu, neuzklausot parlamentu.
Darba mērķis tika realizēts – tika pētīta Anglijas revolūcijas norise gadu laikā pa karu posmiem. Tika izpētīti arī revolūcijas cēloņi un sekas. Divi nozīmīgākie cēloņi bija reliģiskās un politiskās nesaskaņas. Galvenās revolūcijas sekas ir rojālistu un parlamentāristu vienošanās, ka angļu monarhs nevar valdīt bez parlamenta iesaistes un piekrišanas, un kā rezultātā izveidojās parlamentāra konstitucionāla monarhija. Darbā aprakstītās personas arī tika izpētītas, kā Olivers Kromvels, ietekmīgais karavadonis, un karalis Čārlzs II. Protams, Čārlzs I arī bija nozīmīga persona Anglijas revolūcijā, taču par viņu plaši tika aprakstīts pirmajā un otrajā nodaļā, tāpēc nebija nepieciešams izdalīt atsevišķu nodaļu viņam.
Būtisks notikums bija, kad tika tiesāts karalis Čārlzs I līdz nāves sodam. Pēc viņa nāves Anglija kļuva par republiku, kur Olivers Kromvels sāka dominēt valsts politikā. Tomēr pēc Kromvela nāves sākās politiskās krīzes laiks, un Čārlzs II tika aicināts atgriezties Anglijā un ieņemt troni, atjaunojot monarhiju, taču turpmāk parlaments arī iesaistījās Anglijas pārvaldē.